Pašlaik rit parakstu vākšana par grozījumiem Valsts pensiju likumā, kas sola pensionāriem gandrīz trīskāršot minimālās pensijas.
Pašlaik rit parakstu vākšana par grozījumiem Valsts pensiju likumā, kas sola pensionāriem gandrīz trīskāršot minimālās pensijas. Sākotnēji šī ideja šķiet lieliska, jo ir ļoti saprotama katra cilvēka vēlme dzīvot labāk. Taču kā mums zināmā teicienā par koku ar diviem galiem pensiju straujā paaugstināšana pēc pāris gadiem var apdraudēt gan tagadējo, gan topošo pensionāru pensijas izmaksu.
Minimālās pensijas patlaban
Jaunās pensiju sistēmas galvenais princips – tās apmēru nosaka sociālās iemaksas, proti, jo vairāk iemaksāsi, jo vairāk saņemsi. Taču pirmie īstie dalībnieki pēc jaunās sistēmas būs vien tie, kas darba gaitas sākuši pēc 1996. gada un dosies pensijā pēc 2030. gada. Jā, pārejas periods ir garš, bet pakāpeniski tā ietekme samazinās un palielinās sociālo iemaksu loma, kas nosaka pensijas lielumu. Piemēram, tie, kas šogad ies pensijā, jau vienpadsmit divpadsmit gadu to būs pelnījuši pēc jaunās sistēmas.
Taču nevar aizmirst pensionāru kategoriju, kuri devušies pensijā līdz 1996. gadam, kā arī tos, kuriem līdz 1996. gadam ir liels darba stāžs un kurus neskar ne pārejas perioda, ne jaunās pensiju sistēmas principi, bet gan naudas reformas un augstā inflācija 90. gadu sākumā un arī pašlaik.
Lai risinātu šīs pārejas perioda problēmas, kuru dēļ bieži vien pensijas ir mazas, valstī no 1996. gada noteikts minimālais vecuma pensijas apmērs. Pašlaik tā atkarīga no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta, kas ir 45 lati, tam piemērojot koeficientus atbilstoši apdrošināšanas stāžam. Tātad līdz šim minimālie vecuma pensijas apmēri palielinājās, valdībai paaugstinot valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu.
Pusmiljards diviem gadiem
Saskaņā ar ierosinātajiem grozījumiem līdz 2009. gada beigām valsts garantētu minimālo pensiju atkarībā no apdrošināšanas stāža no 180 līdz 270 latiem. Taču, strādājot un veicot iemaksas no vidējās algas, tādu pensiju nopelnīt nevar! Līdz ar to cilvēkiem zudīs jebkāda motivācija maksāt sociālās iemaksas, jo filosofija ļoti vienkārša – kādēļ jāmaksā sociālās iemaksas, ja reiz valsts tāpat garantē tik lielu pensiju? Zaudētājs šajā situācijā būs pats cilvēks, jo, neveicot sociālās iemaksas un neuzrādot faktiskos ienākumus, strauji samazināsies arī ieņēmumi valsts sociālajā budžetā, no kura tiek maksātas vecuma un invaliditātes pensijas, dažādi valsts sociālās apdrošināšanas pabalsti, piemēram, maternitātes un bezdarbnieka.
Pēc Labklājības ministrijas aprēķiniem, minimālo pensiju straujā paaugstināšana valstij 2009. gadā papildus izmaksātu gandrīz 461 miljonu latu un sociālā budžeta uzkrājuma pietiktu tikai diviem gadiem. Tāpēc, samazinoties ieņēmumiem sociālajā budžetā, būs apdraudēta ne vien pensiju nodrošināšana pašreizējiem un topošajiem pensionāriem, bet arī citām iedzīvotāju grupām, piemēram, topošajām māmiņām, lai saņemtu maternitātes pabalstu. Ko darīsim, kad sociālais budžets būs izsmelts? Atkal veidosim jaunu pensiju sistēmu? Samazināsim pensijas? Vai arī paaugstināsim strādājošajiem nodokļus, tādējādi uzliekot milzīgu slogu saviem bērniem un mazbērniem?
Jāmin vēl viens aspekts, ar kuru būs jārēķinās, ja šie grozījumi gūs likumisku spēku. Patlaban minimālās pensijas noteiktas visiem pensionāriem pēc līdzīgiem principiem. Bet, tā kā šie priekšlikumi attiecas tikai uz vecuma pensijām, invalīdiem un apgādniekus zaudējušiem bērniem, minimālie pensiju apmēri būs ievērojami zemāki, piemēram, pirmās grupas invalīdam tad būtu 96 lati, kas var radīt Satversmes tiesas precedentus par nevienlīdzīgu attieksmi. Pozitīva lēmuma gadījumā tas valstij prasīs vēl papildu izdevumus.
Iespējas
Pašlaik pensiju sistēmas principi, kad tās lielums saistīts ar sociālajām iemaksām, zināmā mērā sekmējuši sistēmas finansiālo stabilitāti, tādējādi kopš 2002. gada sociālajā budžetā pakāpeniski veidojies uzkrājums, ne vien garantējot pensijas izmaksu šodienas pensionāriem, bet arī atlicinot naudu nodokļu maksātājiem, kas nākotnē veidos daudzskaitlīgo pensionāru saimi. Taču vieglprātīgi, ekonomiski neizvērtēti priekšlikumi var sagraut ne vien pašreizējo pensiju sistēmu, bet arī sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu.
Jā, nākas uzklausīt dažādus pārmetumus – kā pensiju sistēmu var uzskatīt par labu, ja tā vairumam tik zema. Te būtu jānošķir divas problēmas jeb divas pensionāru kategorijas – tie, kas aizgāja pensijā līdz 1996. gadam un pensiju reformas sākuma gados, un tie, kas pensionējas tagad un darīs to turpmāk, kur arvien lielāka nozīme ir sociālajām iemaksām. Bet, ja tās tiek veiktas no minimālās algas, arī pensijas apmērs būs zems! Diemžēl nodarbināto skaits, kuri sociālās iemaksas veic no minimālās algas, kopš 1996. gada palicis diezgan konstants, proti, ceturtā daļa strādājošo. Tad kāpēc valstij jāgarantē tik augsts minimālā pensija šiem nodokļu (ne)maksātājiem?
Atgriežoties pie pirmās pensionāru kategorijas, piekrītu, ka valstij jāpalīdz šiem pensionāriem. Un kā vienīgais sistēmas principus negraujošais elements ir turpmāk palielināt piemaksu pie vecuma pensijas un pārskatīt pensionāru loku, kuriem būtu tiesības to saņemt. Ieviešot 2006. gadā, tās apmērs par katru darba stāža gadu līdz 1996. gadam tika noteikts 19 santīmu. Šogad no 1. jūnija piemaksa palielināsies līdz 40 santīmiem, un to varēs saņemt neatkarīgi no stāža visi pensionāri, kuriem pensija nepārsniegs 225 latus. Bet nākamajā gadā Labklājības ministrija rosina piemaksu paaugstināt līdz vienam latam par katru nostrādāto gadu. Lai tiešām palīdzētu pensionāriem, kuriem darba stāžs bijis līdz pensijas reformas sākumam, jāturpina paaugstināt šīs piemaksas, bet to apmērs jau jāizlemj politiķiem.
