Pirms pensiju pārformēšanas nedrīkst likt atmaksāt jau saņemto.
Pirms pensiju pārformēšanas nedrīkst likt atmaksāt jau saņemto. Lai gan pensiju likumam vajadzētu dot vienādas iespējas visiem pensijas vecuma cilvēkiem, tomēr likums pensionārus sadalījis divās grupās tie, kas pensijas vecumu sasniedza un noformēja pensijas līdz 1997. gada 1. janvārim, un pārējie. Pirmajiem Latvijas Republikas pensiju likums (precīzāk, tā pārejas noteikumi) piedāvā mazākas sociālās garantijas un izvirza augstākas prasības nekā viņu jaunākajiem kolēģiem.
Lai lasītāji mani precīzāk saprastu, mēģināšu ilustrēt situāciju ar piemēru. Divi kolēģi, no kuriem viens dzimis 1936. gadā pēc 1. septembra, otrs 1937. gadā līdz 1. septembrim, mācījušies vienā klasē un vēlāk vienā kursā, reizē sākuši darba gaitas un visu mūžu strādājuši plecu pie pleca, saņēmuši vienādas algas, maksājuši vienādu sociālo nodokli, abiem darba stāžs ir 40 gadu un izpeļņa 1996. gadā abiem bija Ls 200 mēnesī. Viss it kā līdzīgi, tātad arī pensijām vajadzētu būt līdzīgām. Tomēr Latvijas pensiju likums šiem cilvēkiem paredz radikāli atšķirīgas pensijas. Pirmajam, kas pensijas vecumu sasniedzis 1996. gada nogalē, tā noteikta aptuveni 44 latu apmērā, bet otrajam, kas dzimis pāris mēnešu vēlāk, pensija ir Ls 89. Pirmajam visai iespaidīgs sods par neko.
Tālākās pensionāru rīcības modeļi var būt šādi.
Pirmais variants. Abi pārtrauc darba gaitas, un jaunākais no viņiem ar pensiju jūtas apmierināts, bet vecākais ar rūgtumu sirdī samierinās.
Otrais variants. Jaunākais pārtrauc strādāt, jo var ar pensiju iztikt, savukārt vecākajam ar pensiju nepietiek un viņš turpina strādāt.
Trešais variants. Abi turpina strādāt, abi saņem vienādas algas, maksā vienādu sociālo nodokli un saņem dažādas pensijas. Pirmajam tā ir Ls 44, otrajam – Ls 89 mēnesī. Triju gadu laikā pirmais pensijā ir saņēmis Ls 1584, otrais Ls 3204. Ja pieņemam, ka abi pēc trim gadiem nolemj pārtraukt strādāt, vecākajam, lai saņemtu tikpat lielu pensiju kā jaunākais, lai gan pirmais visus trīs gadus ir saņēmis divreiz mazāku pensiju, viņam arī to pašu liek atmaksāt, turklāt tam, kas jau visu laiku saņēmis vairāk, nav jāatmaksā ne santīma. Faktiski tas nozīmē nesankcionētu pensijas vecuma paaugstināšanu līdz 1937. gadam dzimušajiem vīriešiem un līdz 1939. gadam dzimušajām sievietēm. Lai to novērstu, strādājošiem pensionāriem pēc triju gadu termiņa jāļauj noformēt pensiju no jauna, neliekot atmaksāt (lielākā daļa pensionāru to, protams, nespēj) saņemto pensiju. Runas par to, ka tas saistīts ar milzīgiem izdevumiem, nav gluži pamatotas. Izdevumi šiem mērķiem nepārsniegtu vienu procentu no pensiju budžeta. Droši var teikt, ka viņi to ir godam nopelnījuši. Šie cilvēki, lai gan ir jau nopelnījuši pensiju, turpina strādāt un maksāt sociālo un ienākuma nodokli.
Vajadzīgas lielākas garantijas bērniem, kas zaudējuši apgādnieku.
Krasta valdības laikā manāmi palielināts bērna piedzimšanas pabalsts, noteikts, ka atlīdzību par aizbildņa pienākuma pildīšanu var saņemt arī bez vecāku gādības palikušo bērnu vecākie brāļi un māsas, kas uzņemsies bērnu audzināšanu, likumā par sociālo palīdzību atcelta lielās ģimenes diskriminējošā norma un jau šāgada jūlijā tiks palielināti pabalsti par ceturto un nākamajiem bērniem ģimenē.
Pašlaik spēkā esošais pensiju likums paredz, ka šiem bērniem atkarībā no viņu skaita ģimenē pienākas daļa no pensijas, kādu apgādnieks būtu saņēmis, ja turpinātu strādāt līdz pensijas vecuma sasniegšanai. Ja ģimenē ir viens bērns viņam pienākas 50 procentu no apgādnieka pensijas, diviem - 75 procenti, bet trijiem un vairāk 90 procentu no apgādnieka eventuālās pensijas.
Pirmkārt, jāteic, ka vecumdienu pensija pēc savas būtības nav domāta bērnu uzturēšanai un parasti sasniedz aptuveni 40 procentu no vidējās algas darba mūža laikā. Tātad 50 procentu, kas atvēlēti vienam bērnam, ir aptuveni 20 procentu no apgādnieka algas, diviem bērniem atvēlētie 75 procenti ir 30 procentu no algas, bet trijiem bērniem atvēlētie 90 procenti ir 36 procenti no algas. Tikpat daudz saņem māte ar četriem, pieciem un vairāk bērniem.Ja ģimenē ir četri bērni, viņi patērē vismaz 70 procentu no apgādnieku algas un ar 36 procentiem tā iztikt nevar.
Normāli būtu, ja pensijas šiem bērniem tiktu noteiktas nevis kā atvasinājums no apgādnieka eventuālās pensijas, bet gan tieši atvasinot no apgādnieka algas un nosakot minimālo pensijas apmēru katram bērnam. Manuprāt, tam jābūt ne mazākam par 50 procentiem no apgādnieka minimālās pensijas.
