Noklausoties Latvijas Radio rīta raidījumu, kurā par medicīniskajiem pakalpojumiem runāja veselības aprūpē strādājošā Ieva Alka, man radās pārdomas.
Noklausoties Latvijas Radio rīta raidījumu, kurā par medicīniskajiem pakalpojumiem runāja veselības aprūpē strādājošā Ieva Alka, man radās pārdomas. Ja ārsts teic, ka 70 latu algas pielikums ir tikai inflācijas segšanai, bet mediķu dzīves līmeni neuzlabo, ko teikt pensionāriem, kuru pensija ir ievērojami mazāka par aprēķināto iztikas minimumu? Ārstu pakalpojumi, pārtika un pārējās preces ir sadārdzinājušās. Ja šodien par sāpoša zoba labošanu jāmaksā 25 lati, par zālēm mēnesī vismaz desmit latu, tad pēc komunālo pakalpojumu nomaksāšanas maciņā pensionāram paliek tikai piecpadsmit līdz divdesmit latu. Ko darīt, kā dzīvot? Vai ir kāds valdības pārstāvis, kuram drīkstētu lūgt izveidot ēdienkarti vienam mēnesim par šādu naudu? Ļoti gribētos to ieraudzīt. Ģimenes ārstam ne vienmēr var uzticēties, ieskaitot to, ka viņa mobilais telefons ir izslēgts. Kā lai viņu vajadzības gadījumā sameklē? Mūsu ārsts ārpus noteiktā darba laika – 18 stundu nedēļā – atrodas Jelgavā, kur acīmredzot piestrādā. Ātro palīdzību arī saukt nedrīkst, jo nespēsim samaksāt.
Runājot par valdības vīriem un deputātiem – viņiem pāris tūkstošu latu alga mēnesī ir tikai normālai iztikšanai. Ja mēs tik tālu esam nonākuši, ka pašnāvības mēģinājumi un to īstenošana Latvijā pārsniedz uz ielām un ceļiem bojāgājušo skaitu, jādomā par dzīves sakārtošanu. Vai tā nav viela pārdomām?
Pensionārus sauc par “reņģēdājiem”, jo neko citu viņi nevar atļauties. Nesen biju Jelgavā un konstatēju, ka pat kārtīgas reņģītes vairs nav nopērkamas. Palikušas tikai sīciņas, kuras nez vai mans kaķītis pat ēdīs.
Paredzēts, ka gandrīz par trešdaļu tiks paaugstināts dabasgāzes tarifs. Kā lai mēs to samaksājam? Liekas, ka valdība dara visu iespējamo, lai ātrāk samazinātu pensionāru skaitu, jo viņi izmirs badā vai izdarīs pašnāvību. Toties celsies apbedīšanas biroju ienākumi. Ja turpinās inflācijas līmeņa kāpums un cenas tiek piemērotas Rietumu valstīm, kāpēc varas vīri neraugās uz iedzīvotāju ienākumiem tajās?
Mīļie pensionāri, nebūsim “aitas”! Visur skan sauklis: “Kamēr būs aitas, būs cirpēji!” Vai nav pienācis laiks padomāt, kā no “aitām” varētu pārtapt par normāli dzīvojošiem cilvēkiem, kas iztiku nopelnījuši, godam strādādami? Veselību esam zaudējuši, vairojot miljonāru skaitu. Cik patiesi ir šie vārdi:
Kas paši staigā driskās,
Bet zīdu vērpj un auž.
Kas produkciju ražo,
Bet sausu maizi grauž.
Kas bagātniekiem maizi dod,
Bet pašiem jāiet ubagot?
Tie mēs, tie čaklie rūķi,
Mēs darba strādnieki!
Ar cieņu – pensionāre no Platones
(redakcijas rīcībā ir šīs kundzes vārds un adrese)
