«Neesmu izdarījis noziegumus pret cilvēci. Mani pašu sešu gadu vecumā atšķīra no mātes un ieslodzīja Salaspils koncentrācijas nometnē,» par sevi stāsta jelgavnieks Krievijas militārais pensionārs un bijušais Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieks Genādijs Misjuks. Viņš aizvien par netaisnību uzskata atņemto politiski represētās personas statusu un atteikumu piešķirt Latvijas pilsonību. Ģenerālprokuratūra atzīst, ka lietu varētu pārskatīt, ja persona pati rakstītu iesniegumu.
Agrākais Jelgavas Domes priekšsēdētājs Uldis Ivans, kurš 1999. gada janvārī parakstīja vēstuli ar aicinājumu G.Misjukam nekavējoties iesniegt anulēšanai politiski represētās personas apliecību, šo gadījumu neatminoties. Toties Jelgavas Domes jurists Normunds Pūce gan atceras, ka situācija bijusi strīdīga. No vienas puses, Latvijas PSR 1989. gadā izsniegtā izziņa pierāda, ka G.Misjuks 1943. gadā bijis ieslodzīts Salaspils nometnē (uz šā dokumenta pamata deviņdesmito gadu sākumā viņam piešķīra politiski represētās personas statusu). Taču, no otras puses, Valsts drošības komiteja jeb «čeka» atzīta par noziedzīgu organizāciju. Uzmanījis miličusV.Misjuks šo iebildi nepieņem, jo neesot nevienu spīdzinājis vai izdarījis kādu citu noziegumus pret cilvēci. Viņš stāsta, ka Latvijas pilsonību saņēmuši visi viņa agrākie kolēģi, ar kuriem kopā strādāts Valsts drošības komitejas Jelgavas nodaļā, priekšnieku Jāni Ģēģeri ieskaitot. Starp šiem kolēģiem gan neesot politiski represēto, jo viņi ir gados jaunāki. G.Misjuks neatklāj savas agrākā dienesta lietas, vien min to, ka uzraudzījis Jelgavas milicijas darbu. Dažkārt miliči dzēruši (turpat blakus milicijai tagadējā Pētera ielā par pazīšanos tirgots grādīgais), un Valsts drošības komitejai radušās bažas, ka tādējādi varot tikt izpausti valsts noslēpumi. Uz VDK aizgājis, trūkuma spiestsSalaspils nometnē G.Misjuks kopā ar ģimeni ieslodzīts, kad dzimtajā Baltkrievijā vācu žandarmērija vajājusi partizānus. Nometnē viņš ar bāli un māsu atšķirts no mātes. Vecākais brālis esot stāstījis, ka no baltkrievu bērniem vācu kara ārsti ņēmuši asinis kara hospitāļu vajadzībām. G.Misjukam tas atmiņā nav palicis. No Salaspils nometnes viņu izņēmuši ticīgi audžuvecāki. Tēvs karā pazudis bez vēsts, bet māte, kas bija nosūtīta uz darbiem Vācijā, kā arī brālis un māsa pēc kara atradās. G.Misjuks ar pateicību atceras kādu Rīgas skolotāju, kurš bijis vācu policijas dienestā un kara beigās palīdzējis izvairīties no nosūtīšanas uz Vāciju. Ģimene dzīvojusi diezgan trūcīgi, tādēļ viņš arī piekritis piedāvājumam mācīties Valsts drošības komitejas karaskolā, kur maksāta laba stipendija un dots apģērbs. Dienestā G.Misjuks nokalpojis 32 gadus. Deviņdesmitajos gados viņš sešus gadus strādājis Ceļu satiksmes drošības direkcijas Jelgavas nodaļā, pēc tam gadu par juristu uzņēmumā «Zemgales piens».
