Ir kāda iedzīvotāju kategorija, kuras galvenā vērtība jeb lietderība vislabāk izpaužas vēlēšanu kampaņu laikā.
Ir kāda iedzīvotāju kategorija, kuras galvenā vērtība jeb lietderība vislabāk izpaužas vēlēšanu kampaņu laikā. Tie ir pensionāri. Kā ievērojama iedzīvotāju daļa (Jelgavā ir ap 17 000 pensionāru) viņi ir īpaši nepieciešami kandidātu iebīdīšanai lēmējvarā. Kad tuvojas tas brīdis, viņi tiek mīlēti, aplidoti un apvārdoti. Pensionāriem tiek pa kādai dāvanai, kas visbiežāk mērojusi garu ceļu zem «humānās palīdzības» birkas, dažkārt pa pabalstam no «īpašiem fondiem», bet visvairāk – gaišu solījumu. Teic, ka bērni un veci ļaudis esot vientiesīgi. Varbūt tāpēc, ka pirmie nepazīst viltu, bet otrie pārstājuši dzīties pēc pasaulīgiem labumiem, ieguvuši sirdsmieru un bieži – arī sirdsskaidrību.
Kad vēlēšanu skurbulis pagaisis un tie, kam paredzēts tikt pie krēsliem, tos arī saņēmuši, par vēlēšanu balastu tiek aizmirsts līdz nākamajai reizei. Pensionāru problēmas nekļūst par to vīru un sievu problēmām, kas četru gadu miera ostā iestūrēti ar viņu svētību. Kā izdzīvot ar, piemēram, 50 vai 60 latu mēneša «stipendiju», ja par komunālajiem maksājumiem pašvaldības uzņēmumiem jāmaksā 30 un vairāk latu, – tas interesē tikai pensionārus pašus. Gadās pat pa kādai sociālo problēmu «risinātājai» deputātei, kas ņemas pierādīt, ka «mūsu pensionāri» nemaz tik slikti nedzīvojot un viņu pensija nav tā zemākā, salīdzinot ar «vidējiem rādītājiem». Paēdušais neēdušo saprot reti vai arī negrib saprast.
Latvijā būtu pagrūti atrast pašvaldību, kur pensionāri būtu tik ļoti atstumti no varas «lietām» un «būšanām», kā tas ir Jelgavā. Turklāt atstumti pat no līdzdalības tādu problēmu risināšanā, kas tieši saistītas ar viņu pašu dzīvi.
Nu jau aptuveni gadu turpinās Jelgavas pilsētas Pensionāru apvienības, kas pārstāv 160 707 pensionāru intereses, centieni pierādīt savu eksistenci un pārliecināt Domes amatpersonas par savu iespējamo noderīgumu. Pašvaldībās, kurās vārdam «demokrātija» izskaidrojums netiek meklēts svešvārdu vārdnīcās, pensionāru organizācijas aktīvi tiek iesaistītas dažādu jautājumu risināšanā, kas saistīti, piemēram, ar iedzīvotāju sociālo nodrošināšanu. Citiem vārdiem, pensionāru apvienībām kā nevalstiskajām organizācijām tiek deleģēta kaut vai neliela daļa pašvaldības funkciju.
Savulaik nedemokrātiskajā «padomijā» Jelgavas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas sociālās nodrošināšanas nodaļā darbojās pensionāru padome. Viens no tās uzdevumiem bija «sekot, lai visi gados veci un darba nespējīgie iedzīvotāji saņemtu pensijas un pabalstus, kā arī tiktu aptverti ar citiem likumdošanā paredzētiem sociālās nodrošināšanas veidiem». Padome, starp citu, palīdzēja risināt jautājumus, kas saistīti ar vientuļo invalīdu un gados vecu cilvēku aprūpi, sadzīves pakalpojumu sniegšanu, materiālo un sadzīves apstākļu uzlabošanu; palīdzēja kārtot dokumentus, kas nepieciešami, ievietojot darba nespējīgos iedzīvotājus pansionātos; rūpējās par nestrādājošo pensionāru un pabalstu saņēmēju atpūtu, organizēja ekskursijas, tā saukto māksliniecisko pašdarbību un citus pasākumus.
Pašlaik Jelgavas Pensionāru apvienība informāciju par to, ka ir pusdienu taloni trūcīgiem cilvēkiem, iegūst no preses, nemaz nerunājot par tādu godu, ka ceturtdaļu pilsētas iedzīvotāju (kuru lielākā daļa ir mazturīgie) pārstāvošas nevalstiskas organizācijas pieaicinātie varētu piedalīties sociālo pabalstu piešķiršanas komisijas sēdēs. Tiek apšaubīts pat Pensionāru apvienības juridiskais statuss.
Vēršoties pie Pensionāru apvienības būtībā ar atteikumu sadarboties, Jelgavas Domes priekšsēdētājs skaidro, ka «Jelgavas pilsētas Pensionāru padome bija sabiedriska organizācija un nekad nav bijusi pakļauta (U. Ivana izcēlums) Jelgavas Sociālās nodrošināšanas nodaļai». Atliek ieskatīties rakstos – Pensionāru padomes nolikumā, kas apstiprināts tajā pašā gadā, kad TDP izpildkomitejas Sociālās nodrošināšanas nodaļas nolikums – un secināt, ka U.Ivans alojas vai arī apzināti maldina Pensionāru apvienību. Iepriekšminētā nolikuma 2. punkts nosaka: «Savā darbībā Pensionāru padome ir pakļauta (M.Pīlādža izcēlums) izpildkomitejai un tās sociālās nodrošināšanas nodaļai».
Bet lai nu padomju laiku pensionāru padomju statuss paliek vēsturnieku interešu lokā. Vai tiešām šodien demokrātiskā valstī pensionāru organizācijai ir jāpierāda (!) savas tiesības aizstāvēt un pārstāvēt pensionāru sociāli ekonomiskās tiesības un intereses, veicināt viņu materiālo un garīgo labklājību? Pensionāri netīko sagrābt varu, viņi vēlas piedalīties demokrātiskas sabiedrības veidošanā kā pilntiesīgi locekļi. Ja demokrātija nebūtu tikai vārds, ar ko ierēdņi pieraksta papīru kaudzes, pensionāru organizācijas pārstāvju klātbūtne, piemēram, Jelgavas pašvaldības uzņēmumu (tajā skaitā Jelgavas Siltumtīklu) Pārraudzības padomē, Pabalstu piešķiršanas komisijā vai Īres valdē, kas sagatavo dokumentus maksātnespējīgo, tajā skaitā pensionāru, izlikšanai no dzīvokļiem, būtu pašsaprotama parādība.
Valsts līmenī Ministru kabineta noteikumi paredz Sociālās palīdzības fonda padomes darbā Latvijas Pensionāru federācijas pilnvarotā pārstāvja, kā arī citu sabiedrisko organizāciju pārstāvju dalību. Tādējādi tiek nodrošināta sociālajā palīdzībā ieinteresēto pušu līdzdalība un atklātības princips Sociālās palīdzības fonda darbībā.
Jelgavas pašvaldības līmenī pensionāru problēmu risināšanā šie principi netiek ievēroti un par to ieviešanu nerūpējas ne tā sauktie labējie spēki Domē, kas pārstaigā partijas un par pensionāriem visvairāk «piedomā» vēlēšanās, ne arī trūcīgo ļaužu aizstāvji (vismaz brēkšanas līmenī) sociāldemokrāti.
Domes deputāti 1998. gadā apstiprinājuši «Sociālās palīdzības attīstības koncepciju», kurā sīki attēlota Jelgavas pensionāru struktūra. Taču, spriežot pēc tā, ka Dome nav uzskatījusi par vajadzīgu koncepcijas izstrādāšanā pieaicināt apvienības pārstāvjus, kā arī izsniegt kaut vienu tās eksemplāru, – pensionāri tiek uzskatīti par kaitīgiem svešķermeņiem, kas Domes iecerēto «attīstību» var tikai traucēt.
Kādēļ gan būtu jāliedz aktīvajiem pensionāriem piedalīties, teiksim, sociālās aprūpes darbā? Domes Veselības un sociālo lietu departamenta aprūpes dienestā strādā 13 aprūpētāju, saņemot attiecīgu atalgojumu. Šo darbu varētu uzticēt arī pensionāru apvienībai, tādējādi neapšaubāmi ietaupot pašvaldības līdzekļus. Revīzijas komisija konstatējusi, ka dokumentu pirmapstrādē pabalstu noformēšanai «nepieciešama rūpīgāka izvērtēšana, kas ne vienmēr iespējama, jo departamentam trūkst štata darbinieku». Kas liedz šajā darbā iesaistīt Pensionāru apvienības pārstāvjus ar darba pieredzi šajā jomā? Varbūt tad departamentam «negadītos» izsniegt pabalstus personām, kam tādi pēc likuma nepienākas?
Iedzīvotāju uzticēšanās paš–valdībai vai atsvešinātība no tās veidojas arī saskarsmē ar vietējās varas reprezentiem ierēdņiem (pašvaldības darbiniekiem). 1990. gadā atgūdami neatkarību, mēs mantojumā saņēmām arī birokrātisku ierēdniecības darba stilu. Lai vara kļūtu demokrātiskāka, atvērtāka un strādātu iedzīvotāju interesēs, tā viņiem jātuvina (tai jātuvinās). Jāpanāk varas decentralizācija, iedzīvotājus iesaistot dažādu jautājumu izlemšanā un pašvaldības sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām. Daudzviet trūkst iedzīvotāju aktivitātes un ieinteresētības pašvaldības darbā. Jelgavas Pensionāru apvienība savu ieinteresētību ir daudzkārt demonstrējusi, taču atsaucību no vietējās varas gan nav sagaidījusi.
Pozitīvs piemērs
1996. gada jūnijā nodibinājās Talsu pilsētas Pensionāru sociālās palīdzības fonds, kurā darbojas ap 100 biedru, valde, revīzijas komisija, medicīniskais personāls, bibliotekāre un jurists. Talsos 37% no iedzīvotāju skaita ir pensionāri, liela daļa no viņiem dzīvo trūkumā, daudzi
spiesti atteikties no maksas medicīniskajiem pakalpojumiem, kultūras pasākumiem un citām vajadzībām. Lai mazinātu
sociālo spriedzi un palīdzētu pensionāriem un invalīdiem, fonds darbojas četru programmu – veselības aprūpes, sporta pasākumu, kultūras un sociālās – ietvaros. Tajā strādā ārsti, žēlsirdīgās māsas un masieri. Pensionāru sociālās palīdzības fonds rīko ekskursijas, organizē teātra apmeklējumus, sporta pasākumus, pensionāru balles, izstādes utt. Tam ir sava lasītava, notiek lekcijas. Sociālā programma paredz apciemot pensionārus mājās un palīdzēt viņiem. Pilsēta sadalīta 64 iecirkņos, un katrā darbojas viens cilvēks, kas izzina pensionāru vajadzības un problēmas. Fondam ir laba sadarbība ar pilsētas Domi, kas deleģējusi tam daļu no savām funkcijām un to atbalsta gan materiāli, gan morāli.
Vai Jelgavas Domei nebūtu laiks apsvērt iespēju atbalstīt līdzīga fonda izveidi arī mūsu pilsētā?
Iedzīvotāju grūtības saskarsmē ar valsts un pašvaldību iestādēm
(% no aptaujātajiem)*
Grūtības Nav sastapušies Dažkārt Bieži
Nepieciešamība iestādēs ierasties atkārtoti 25 43 32
Lēna jautājumu kārtošana 25 47 28
Nepretimnākoša ierēdņa attieksme 32 39 29
Neērts iestāžu darba laiks 37 39 24
Neskaidra jautājumu izskatīšanas kārtība 41 37 22
Patvaļīga likumu interpretēšana 53 28 19
Ierēdņu patvaļa jautājumu izlemšanā 58 31 11
Mājieni, ka jādod kukulis 61 30 9
Neoficiāli maksājumi 65 27 8
Nepamatotu sodu uzlikšana 73 23 4
*«Latvija, pārskats par tautas attīstību, 1998.»
