“Šīs telpas mani gaidīja,” teic Ieva Jurka, jauna keramiķe, kas pārcēlusies prom no Rīgas, lai Bērzē atvērtu keramikas darbnīcu.
– Prieks redzēt tik jauku un gaišu vietu Bērzē!
Šī ir mana keramikas darbnīca, kas ir Lauku atbalsta dienesta akceptēts projekts, kuru sāku īstenot šī gada sākumā. Iekārta, bez kuras keramikas darbnīca nevar iztikt, ir keramikas apdedzināšanas krāsns. Šī konkrēti ir elektriskā, bet es kādreiz gribētu ar malku kurināmu, jo tajā dedzinātiem traukiem ir pavisam cita “garša” un arī vairāk mākslinieciskā pieskāriena.
Ir arī elektriskā virpa. Varbūt vairāk redzētas ar kāju virpināmās, taču, tā kā es esmu jauna keramiķe, cenšos izmantot jaunākās tehnoloģijas. Ir arī rullējamais galds, ar ko ir diezgan viegli izrullēt lielus plastus, lai veidotu šķīvjus vai citus objektus.
Šī ir viesu uzņemšanas telpa, ko cenšos turēt baltu un tīru. Tas keramikas darbnīcām nav raksturīgi, jo parasti ir daudz glazūru spainīšu, pārstrādājamo materiālu, kas man glabājas otrā telpā, kur ir arī glazēšanas skapis. Es glazēšanai izmantoju kompresoru, ar kuru var panākt vienmērīgāku glazūras kārtu.
– Kas šajā telpā bija pirms tam?
Šeit bija skolas ēdnīca, kur skolēni nāca pusdienās. Skolas jau ilgu laiku vairs nav, un arī šajās telpās nekas nenotika. Savā ziņā man ir ļoti paveicies, jo telpas ir ideāli piemērotas keramikas darbnīcai, gan lielās izlietnes un ventilācija, gan biezās sienas, kas saglabā keramikai atbilstošu klimatu, lai žūšanas process varētu noritēt lēnām. Esmu ļoti priecīga šeit būt!
Kopā ar draugu pārcēlāmies no Rīgas. Jau iepriekš mums gribējās dzīvot laukos, un pamazām viss sakārtojās tā, ka varējām to realizēt. Ir tāda sajūta, ka šīs telpas mani gaidīja. Vietēji saka, ka Bērzē sen nav bijis tāds uzplaukums, par ko ir liels prieks. Lauki atdzīvojas, un man ir liels prieks, ka esmu daļa no tā.
– Kāpēc jauni cilvēki nāk uz laukiem?
No vienas puses, tas ir ekonomiskais aspekts, jo, īpaši skatoties uz to, kas notiek apkārt, redzam, ka neesam vienīgie, kas izdomājuši braukt dzīvot uz laukiem. Svarīgi ir arī tas, ka iespējas laukos ir plašākas, ja esi darītājs – sava biznesa vai savas jomas attīstītājs. Esot šeit, es saprotu, ka Rīga un visa pārējā Latvija ir tik tuvu, ka laukos nedarīt ir tikai atruna. Šeit ir daba, plašums, mierīgi un netraucēti var strādāt. Rīgā nonākt uzmanības centrā būtu sarežģītāk, tur ir citi mehānismi, kā tas notiek. Savukārt laukos mani ļoti ātri pamana. Pirms divām nedēļām bija darbnīcas atklāšanas pasākums, uz kuru ieradās ļoti daudz cilvēku, un es biju ļoti pārsteigta un iedvesmota turpināt darboties.
– Tad tapa arī lielā rokas skulptūra.
Jā, pēdējā laikā esmu vairāk pievērsusies uguns skulptūru projektiem, sāku šogad Mākslas akadēmijas karnevāla laikā, kur man bija performance. Vasarā Abgunstes muižā mani uzaicināja veidot lielo kaķu skulptūru, un jau tad es sapratu, ka pašai savā klāstā arī šāda skulptūra ir vajadzīga. Tā tapa šī roka. Tā simboliski atgādina par roku darbu, aicinot cilvēkus aizdomāties par to, ka svarīga ir nevis kvantitāte, bet kvalitāte, pievēršot vairāk uzmanības pašmāju amatnieku darinātajām lietām. Latvijā cilvēki to novērtē, un mēs kā keramiķi un amatnieki varam šeit dzīvot. Roka tapa par godu manam galvenajam darbarīkam – rokām. Es noteikti gribētu turpināt šo tēmu, mazliet konceptuālāk tai pieejot, jo man šobrīd ir maģistrantūras studijas Mākslas akadēmijā un atlicis tikai nobeiguma darbs, kurā gribētu attīstīt šo tēmu plašāk, jo pašlaik keramikas tēlniecība ir mana sirdslieta.
– Vai pareizi saprotu, ka vienlaikus esi māksliniece un arī uzņēmēja?
Cenšos! Taču es neesmu vienīgā tāda, jo šobrīd keramikai Latvijā ir tāds kā jaunais vilnis, konkurence ir diezgan spēcīga. Tas ir labi, esmu tikai priecīga par to, jo tas liek pārkāpt sev pāri un pacensties labāk. Keramiķu tirgus ir diezgan piepildīts, šī joma atdzimst. Es domāju, ka tas ir tādēļ, ka ekonomika attīstās un manas paaudzes cilvēki ir drosmīgāki un nebaidās. Ir arī vairāk iespēju pieteikt projektus un realizēt savus sapņus par personīgo darbnīcu. Visas šīs sakarības novedušas pie tā, ka esam tiešām daudz. Un arī izglītība šajā jomā Latvijā ir diezgan laba, tādēļ pēdējā laikā aizvien vairāk ir uzņēmēju dizaineru, kas savu lietu ražo un pārdod. Svarīgi ir arī tas, ka keramikā tiek izmantoti jauni materiāli, publika redz keramiku citādāk. Piemēram, porcelāna auskariem ir rotu jomā nebijis materiāls, un tas cilvēkus ļoti interesē.
– Kāpēc izvēlējies keramiku, nevis gleznošanu vai kādu citu mākslas izpausmi?
Es nāku no Salacgrīvas novada, kur man apkārt bija daudz keramiķu. Tur sāku ar mākslas nodarbībām bērniem, kas attīstījās līdz privātnodarbībām pie vietējās keramiķes Ingrīdas Žagatas. Tur sāku mācīties virpot, un viņa mani ievirzīja šajā jomā. Es zinu daudzus, kas sākuši darboties ar koku, metālu un citu materiālu, bet nonākuši līdz keramikai, jo tas materiāls ievelk. Izklausās interesanti, bet tā ir, jo īpaši mūsdienās, kad esam tik sadalīti, trauksmaini un noslogoti ar informāciju. Tajā brīdī, kad ir tiešā sasaiste ar plastisko materiālu, viss apkārt pazūd. Es pat to varētu nosaukt par meditāciju, jo esi tikai tu un materiāls, no kura kaut kas top. Latvietim ir ļoti svarīgi, lai tas ir funkcionāls, tāpat vienkārši nolikt plauktā neinteresē, līdz ar to šī ir perfektā kombinācija – tu vari atslēgties no ikdienas un beigās uztaisīt kaut ko tādu, ko reāli var lietot. Tāpēc arī šāda veida darbnīcas ir kļuvušas ļoti populāras, jo process un pieredze ir tas, uz ko cilvēki tiecas.
– Taču keramika ir plīstoša…
Jā, tā ir. Domāju, tāpēc, ka tā sāpe ir tik liela, tā ir pārvērsta teicienā – trauki plīst uz laimi.
– Kāda pašai ir sajūta, kad saplīst savs darbs?
Esmu jau pieradusi, jo tā ir daļa no procesa. Katras porcijas veidošana vienai krāsnij notiek ar apziņu, ka noteikti kaut kas saplīsīs. Protams, procesa laikā es par to nedomāju un, kad to ieraugu, vienkārši nolieku malā uz pārstrādi. Ja no kāda sava kolēģa iegādājos skaistu dizaina izstrādājumu un tas saplīst, tad gan ir ļoti stipri jādomā par to laimi.
– Tas droši vien ātrāk iemāca to, ka pasaule nav perfekta.
Jā, protams, uz to tā noteikti var skatīties. Ja viss būtu perfekti, noteikti nebūtu interesanti. Esam ieraduši no rūpnīcas saņemt perfektu materiālu, taču es cenšos, lai tas būtu ar rokas pieskārienu.
Pagaidām porcelāna krūzēm ieturu vienu formu, bet ar glazūru un tekstūru vēl eksperimentēju. Pēdējās veiksmīgākās un pašai mīļākās ir mākoņkrūzes, kurām pa virsmu tiek pludināts iekrāsots porcelāns, kas izdekorēts ar zelta maliņām. Krāšņus darbus pagaidām neveidoju, jo man piemīt ziemeļnieciskā nosvērtība uz lietām un krāsām. Tāpēc cenšos ieturēt minimālu stilu, bet tajā pašā laikā piešķirt kādu odziņu.
– Un visur ir nedaudz zelts un sudrabs.
Jā, tā laikam ir modes lieta, uz ko acis spīd. Un tā ir arī reference uz visiem zināmajām Rīgas porcelāna rūpnīcas krūzītēm, kurām vēsturiski ir bijusi zelta maliņa. Tā ir atsauce uz senlaicīgo, kas zināms visiem, tāda nostalģiska sajūta. Tas piešķir arī greznumu, un šādas lietas ikdienā padara dzīvi skaistāku.
– Taču visa sākums ir auskari, vai ne?
Jā, tā ir lieta, ko latvietēm ļoti patīk valkāt, jo tas ir par sevis parādīšanu. Sapratu, ka ar to jāsāk, jo man nebija ne telpas, ne krāsns. Mājas apstākļos to varēja realizēt, dedzināt un apstrādāt vedu pie kolēģiem. Auskariem ir sudraba kājiņas ar provēm, katrs gabaliņš ir rūpīgi apstrādāts un trīs reizes dedzināts. Materiāls ir veidojamais porcelāns, kas, protams, arī ir plīstošs, un tas ne vienmēr valkātājiem ir saprotams, jo šie auskari tiek uztverti kā kvalitatīva rota, kas kalpo ilgi.
– Tu esi no mākslinieku ģimenes?
Ne tēvs, ne mamma nav saistīti ar mākslu, mana vecāmamma ļoti skaisti zīmēja, un es no viņas iespaidojos. Taču zinu, ka Jurkas ir saistīti ar mākslu un kaut kur tālāk dzimtā tas noteikti ir.
– Zinu, ka esi arī skolotāja Dobeles Mākslas skolā, kā tur iet?
Jā, ir atsākusies jaunā sezona, un trīs reizes nedēļā es braucu uz Dobeli mācīt bērniem veidošanu un attīstīt trīsdimensiālo domāšanu, kā man pašai patīk teikt. Ir ļoti interesanti, man ļoti patīk pedagoģija. Es ar bērniem nesaskatu milzīgu vecuma un raksturu atšķirību, citreiz pat kolēģis ienāk klasē un mani neredz, jo es saplūstu ar audzēkņiem. Mums bieži mēdz sakrist arī pasaules uztvere. Man patīk rādīt viņiem kaut ko jaunu un netradicionālu, kas ir ārpus stereotipiem par mālu un veidošanu. Es sekoju līdzi jaunajiem veidiem un tehnikām, kas attiecas ne tikai uz keramiku, bet arī uz tēlniecību un vienkāršo formu radīšanu, lai tas būtu bērniem izpildāms. Piemēram, silikona izmantošanu, ar kuru var atliet savu roku vai kādu objektu. Tas process man šķiet būtiskāks par rezultātu, jo jaunā paaudze, manuprāt, ir jāved uz to, lai viņi domātu nevis par lietām, kuru jau tā ir ļoti daudz, bet par to īpašo procesu, kā lietas top, piešķirot tam jēgu.
– Ļoti cēls mērķis.
Cenšos, lai process, kam bērns iet cauri, noder ne tikai viņa motorikai, kas jāattīsta, bet tam ir arī kāda plašāka nozīme, kas noderētu visai sabiedrībai. Es pati vēl mācos strādāt skolā, cenšos saprast un visu laiku attīstīties. Man ir ļoti liels prieks par savu audzēkni, kura valsts konkursā ieguva pirmo vietu, un nākamnedēļ mums jābrauc uz apbalvošanu.
Taču man šķiet, ka no vērtēšanas desmit ballu sistēmā vajadzētu atteikties, jo bieži bērns par to procesu, no kā varētu saņemt prieku, nemaz nedomā, jo svarīga ir atzīme. Arī slodze mācību gada laikā šķiet pārāk liela. Tādēļ es cenšos sagādāt prieku bērnam, radot pēc iespējas mazāk spiediena un ļaujot pēc iespējas vairāk būt iekšā radošajā procesā. Gribētu, lai bērns nedomā tik daudz par atzīmi vai perfekcionismu – tas būtībā nav slikti, bet visam tomēr ir jābūt līdzsvarā.
