Toreiz, 1939. gada rudenī, Latviju atstāja vairāk nekā 60000 Baltijas vāciešu, lielākoties šīs valsts pilsoņi, vienkārši darba darītāji, inteliģence, armijā dienējošie un sporta slavu guvušie ar savām ģimenēm.
«Šodien mēs sākam vērtēt Baltijas vāciešus jeb vācbaltiešus ne tikai kā latviešu tautas apspiedējus un nīdējus, bet arī kā svarīgu saikni ar Eiropas kristiānisma tradīcijām, kā kultūras un civilizācijas nesējus šā vārda īstā nozīmē, turklāt jo daudzos un dažādos aspektos.»
(J.Stradiņš, «Trešā atmoda»
Rīga, 1992, 252 lpp.)
Toreiz, 1939. gada rudenī, Latviju atstāja vairāk nekā 60000 Baltijas vāciešu, lielākoties šīs valsts pilsoņi, vienkārši darba darītāji, inteliģence, armijā dienējošie un sporta slavu guvušie ar savām ģimenēm. Par šo laikposmu pēdējos gados ir rakstīts un stāstīts. Mazāk skatīts atsevišķu personību dzīvesgājums un devums pirmajai brīvvalstij.
Vēsturnieks Leonīds Arbuzovs juniors dzimis Bauskā 1882. gada 31. oktobrī skolotāja, pazīstamā Latvijas vēstures pētnieka Jelgavā dzimušā Leonīda Arbuzova ģimenē. Pirmās zināšanas viņam devis privātskolotājs, tad – H. fon Elcu privātģimnāzija Rīgā un Rīgas ģimnāzija, kuru beidzis 1902. gadā. Seko teoloģijas studijas Tērbatā, vēstures studijas Getingenē Vācijā. 1909. gadā Leonīds Arbuzovs juniors aizstāvējis filozofijas doktora grādu, studējis vēsturi Berlīnē, papildinājies Rietumeiropas muzejos un bibliotēkās.
No 1910. gada L.Arbuzovs juniors bijis Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības sekretārs, izdevis vairākus vēstures dokumentu krājumus.
Neatkarīgās Latvijas laikā L.Arbuzovs bijis docents Latvijas Universitātē, vēlāk – LU vēstures profesors, strādājis arī par pasniedzēju Herdera institūtā, vēlāk, līdz 1939. gadam, bijis tur docents un profesors. 1932. gadā viņš ieguvis teoloģijas doktora grādu Rostokas universitātē. Otrā pasaules kara laikā Leonīds Arbuzovs strādājis Poznaņas universitātē, vēlāk pasniedzis vēsturi Getingenes universitātē.
Leonīds Arbuzovs bijis daudzu zinātnisku biedrību līdzstrādnieks un biedrs, savulaik Jelgavā darbojies arī Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā.
Nozīmīgs ir viņa ieguldījums «Latvieša Indriķa hronikas» pētījumos. L.Arbuzovs sagatavojis un publicējis interesantu darbu par sendienu Latvijas kartogrāfiju, viņam pieder publikācijas par Rusova hronikām, vēsturiskām personībām (V.Pletenbergs u.c.). Viņa pūrā ir vairāk nekā simts zinātnisku publikāciju galvenokārt vācu valodā, arī latviešu valodā, piemēram, «Vecākie latviešu literatūras pieminekļi», recenzijas par A.Švābes, F.Zālīša un A.Birkerta Latvijas vēstures grāmatām un citu. Pēc pētījumiem Romā Vatikānā tapušas viņa publikācijas «Latvijas universitātes rakstos». Radoša bijusi viņa sadarbība ar Igaunijas vēstures pētniekiem.
Leonīda Arbuzova devums ir atzinīgi novērtēts tagadējo vēsturnieku skatījumā, par pozitīvu atzīta viņa loma jauno latviešu vēsturnieku audzināšanā un izglītošanā.
Latvijas un Baltijas vēstures zinātņu profesors Leonīds Arbuzovs miris 1951. gada 16. februārī Vācijā Getingenē.
