Valmieras un tās tuvākās apkārtnes iedzīvotāji tagad vismaz uz laiku var atviegloti uzelpot – policija beidzot par meitenes sabraukšanu un atstāšanu bez palīdzības apcietinājusi notiesāto bijušo Valmieras rajona Padomes priekšsēdētāju Jāni Miglavu.
Valmieras un tās tuvākās apkārtnes iedzīvotāji tagad vismaz uz laiku var atviegloti uzelpot – policija beidzot par meitenes sabraukšanu un atstāšanu bez palīdzības apcietinājusi notiesāto bijušo Valmieras rajona Padomes priekšsēdētāju Jāni Miglavu. Kā gan neuzelpot, ja vismaz uz laiku šis degradētais elements (par cilvēku tādu nosaukt grūti) neapdraudēs nevainīgu cilvēku dzīvības. Lai gan J.Miglavs jau bija stājies tiesas priekšā par dzērumā izdarītu noziegumu un dzīvības atņemšanu jaunietei, kurai priekšā bija vēl visa dzīve, grādīgā cienītājs nemaz nedomāja apstāties un pamest auto stūri. Viņu nekavēja atņemtās tiesības, nekavēja reibums. Viņš brauca atkal un atkal. Reizumis viņu apturēja, dažos gadījumos pārbaudīja alkohola saturu asinīs, bet, neraugoties uz sodiem un autovadītāja apliecības atņemšanu, nekas nemainījās.
Ja tāds “miglavs” Latvijā būtu tikai viens, bet pārējie – kārtīgi braucēji, varētu par to tik ļoti nesatraukties. Taču situācija ir krietni bēdīgāka. Policijas cerības, ka bargākie sodi būtiski samazinās braukšanu reibumā, diemžēl nepiepildījās. Šogad jau gandrīz 3000 šoferu pieķerti pie stūres dzērumā, kas ir tikai nedaudz mazāk nekā pērn. Tieši tāpēc intensīvi tiek diskutēts par vēl bargākiem sodiem pļēguriem. Piemēram, par tiesību atņemšanu uz mūžu, par reālu cietumsodu un auto konfiskāciju. Gribu piekrist vairāku speciālistu izteikumiem, ka autovadītāja apliecības atņemšana uz mūžu diezin vai šo problēmu atrisinās – iereibušie sēdīsies pie stūres bez tās. Jau tagad redzams, ka alkohols un braukšana bez tiesībām ir tie pārkāpumi, kas visbiežāk sastopami kopā. Mēdz jau teikt, kad šņabis galvā, prāts – …
Cita lieta – cietumsods. Tā, piemēram, ir Norvēģijā. Tīri jauki būtu, ja pie stūres reibumā aizturētajam šoferim varētu piemērot ieslodzījumu. Varbūt ne ar pirmo reizi. Taču, ja pārkāpums atkārtojas, neapdomīgajam braucējam vajadzētu piedāvāt rūtainu sauli. Cietuma nāras varbūt liks aizdomāties – dzert vai ne, pirms sēsties pie stūres. Vēl labāk būtu, ja šādus indivīdus nevajadzētu uzturēt valstij, bet viņiem par “dzīvošanu” cietumā nāktos maksāt pašiem. Turklāt, ja cietumsodam pievienotu arī mašīnas konfiskāciju, domāju, iereibušo autovadītāju skaits samazinātos.
Var jau diskutēt par cilvēktiesībām, bet, manuprāt, nemaz nebūtu slikti, ja dzērāji tiktu publiski likti pie kauna staba – viņu vārdus varētu publicēt presē vai kādā publiskā vietā pilsētā. Kādreiz šāda prakse bija pret “krutkas tirgotājiem”, un, jāteic, iedarbojās. Taču iereibušo vadītāju vārdus vēl pirms gada publicēja arī Valmieras reģionālajā avīzē. Tiesa, pēc tam šī lieta tika izbeigta, jo tas, kā izrādījās, ir cilvēktiesību pārkāpums. Bet kā ar to iedzīvotāju cilvēktiesībām, kas iet pa ielām vai brauc automašīnās un kurus apdraud iereibuši šoferi? Viņus var salīdzināt ar pērtiķiem, kas tur rokās granātu. Nevar zināt, kurā brīdī viņš to metīs. Nedod Dievs, pagadīties tiem ceļā, kad saprašana “atslēdzas” vai kad žvingulis vairs neļauj pasauli uztvert neizkropļoti.
Vēl kāda nepārdomāta lieta, proti, blakussēdētāju līdzatbildība par šoferu sēšanos pie stūres reibumā. Var jau būt, ka vajadzētu ieviest tādu normu, bet tā man liekas muļķīga. Cilvēks, kas sēžas pie stūres, ir nobriedusi personība, kurai pašai jāprot izlemt, ko drīkst vai nedrīkst darīt, bet blakussēdētājs savukārt var izlemt riskēt vai ne, sēžoties blakus iereibušajam. Ir taču situācijas, kad nav iespējams noteikt, vai šoferis ir dzēris vai ne.
