Pētera Korsaka fotogrāfijās notvertie mirkļi rāda atmodas laika sabiedriskos darbiniekus, literātus. Starp tiem ir Vaira Vīķe-Freiberga brīdī, kad dod Latvijas Valsts prezidenta zvērestu, uzņēmējs Edgars Šīns, akadēmiķis Jānis Stradiņš, zinātniece Janīna Kursīte. P.Korsaka fotoizstāde “Personības manā dzīves ceļā” apskatāma Jelgavas Kultūras nama otrā stāva foajē.
Atmodas darbinieks ir arī pats P.Korsaks, kas nacionālās atbrīvošanās kustībā iesaistījās kā jau pazīstams fotovēsturnieks un fotogrāfs. Viens no viņa atmodas laika nopelniem ir tēlnieka Kārļa Jansona veidotā Lāčplēša pieminekļa fragmenta atrašana Jelgavā daudzdzīvokļu māju pagalmā Stacijas ielā. Tieši P.Korsaks, kas aicināja Latvijā apzināt tautas pašapziņu stiprinošos pieminekļus, 1988. gada pavasarī Jelgavas laikrakstā “Darba Uzvara” publicēja rakstu “Kur esi, Lāčplēsi?”. Viņš lūdza atsaukties lasītājus, kuri varētu zināt, kur pēc Otrā pasaules kara slepus tika aprakts gan Padomju Savienības, gan nacistiskās Vācijas okupācijas laikā cietušais piemineklis. P.Korsaks uzsver, ka, pateicoties jelgavnieku sniegtajai informācijai, 1988. gada pavasarī Latvijas Kultūras fonda rīkotajā talkā pieminekļa fragments arī tika atrasts. Viņš vēl uzteic laikraksta redaktora Igora Movela drosmi, jo Lāčplēša atdzimšanai tolaik bija pretinieki.
P.Korsaks pasmaida, ka Lāčplēša pieminekļa fragmenta fotogrāfijas šajā izstādē gan nav, jo izstādes stāsts ir par personībām, nevis notikumiem.
Saistībā ar Jelgavu īpaša ir dzejnieces Elzas Ķezberes un viņas vīra Osvalda Ķezbera tikšanās fotogrāfija 1992. gada 14. maijā. Abi satikās pēc 48 atšķirtības gadiem. Vidzemniece E.Ķezbere, kuras pirmais dzejoļu krājums iznāca 1937. gadā, ir viena no komponētākajām latviešu dzejniecēm. Viņa bija precējusies ar Latvijas armijas virsnieku O.Ķezberu. 30. gadu beigās ģimene dzīvoja Gulbenē, tajā auga divas meitas, taču tad mierīgo dzīvi pārtrauca Latvijas okupācija. O.Ķezbers bija viens no 560 Latvijas armijas karavīriem, ko 1941. gada 14. jūnijā militārajā nometnē Litenē ar viltu atbruņoja un apcietināja. Pēc tam viņš nokļuva soda nometnē Krievijas ziemeļos, Vorkutā. Savukārt Elza ar abām meitām Otrā pasaules kara beigās bēga uz Rietumiem. P.Korsaks atceras, ka 1990. gadā ar Latvijas Kultūras fonda atbalstu viņš ieradās ASV, kur Ņujorkā apciemoja E.Ķezberi, kas dzīvoja visai trūcīgi. Viņas miteklis daudzdzīvokļu mājā bija tā pārblīvēts ar grāmatām, ka no ārdurvīm uz gultu veda vien šaura taciņa. Tajā laikā jau bija atjaunojusies sarakste ar vīru, kas, izcietis okupantu piespriesto sodu, bija atgriezies Latvijā un dzīvoja Jelgavā. “Osvalds bija otrreiz precējies. Ar otro sievu iepazinies izsūtījumā. Osvalds stāstīja, ka viņa tur viņu izglābusi. Bērnu ģimenē nebija,” atceras P.Korsaks. 1992. gada maijs bija ļoti ziedošs, tāpēc arī bilde Osvalda ģimenes dārzā tapa krāsaina. P.Korsaks atceras, ka savā automašīnā, vedot no Amerikas atlidojušo E.Ķezberi uz Jelgavu, sieva viņam līdzi iedevusi graķīti (nelielu pudelīti alkohola – red.). Tas gadījumam, ja nervi neiztur – pēc piecdesmit gadiem satikt agrāko vīru un meitu tēvu… “Šī tikšanās man likās ļoti skumja. Osvalda dārzs vienos ziedos, un divi veci cilvēki, kuri katrs dzīvo savā pasaules malā, saņēmušies rokās, pa to staigā,” teic P.Korsaks. Tā arī bijusi vienīgā Elzas un Osvalda tikšanās, jo drīz vien viņš nomira. Nākamajā vasarā bija domājusi atbraukt meita Maija.
Paša P.Korsaka “vizītkarte” ir fotogrāfija, kurā viņš pie fotokameras redzams, tērpies melnā uzvalkā, ar melnu katliņu galvā un baltos cimdos. Tāds viņš arī izskatījās 1978. gadā Rīgas Kinostudijā uzņemtajā filmā “Teātris”.
