Statistika rāda, ka pēdējos gados Latvijā strauji pieaudzis no alkohola atkarīgo personu skaits.
Statistika rāda, ka pēdējos gados Latvijā strauji pieaudzis no alkohola atkarīgo personu skaits. Pavisam droši var apgalvot, ka 25 procenti Latvijas iedzīvotāju ir saistīti ar problēmām, ko rada alkohola lietošana. Tās var būt kā pašam, tā arī kādam no ģimenes locekļiem, draugiem vai kolēģiem.
1991. gadā Jelgavas Narkoloģiskajā slimnīcā tika ieviesta Minesotas programma, kas piedāvā jaunu alkoholisma ārstēšanas metodi. Jelgavas Narkoloģiskās slimnīcas direktore Lilita Caune stāsta, ka tā apvieno medicīnu, psiholoģiju un psihoterapiju:
– Alkoholisms ir sarežģīta, daudzpusīga slimība, kas ietekmē katra cilvēka dzīvi. Slimības ietekmē mainās personība, dzīvesveids, attiecības ar cilvēkiem, tādēļ tikai alkohola lietošanas pārtraukšana neuzlabo slimnieka veselību, – skaidro L.Caune.
Šobrīd ar šīs programmas palīdzību Jelgavā ārstējas seši vīrieši un četras sievietes. Nepilnu astoņu gadu laikā ārstēšanas kursu jau izgājuši ap1000 pacientu. Minesotas programma tiek lietota tikai Rīgā un Jelgavā. Līdz tam alkoholisms tika ārstēts ar medikamentu palīdzību. Metode bijusi pavisam vienkārša: pacientam uz nodaļu bija jānāk ar šņabja pudeli. Kad viņš to iedzēra, virsū tika uzdzerti medikamenti, kas automātiski izraisa vemšanu, tādējādi cilvēkā radot riebumu un nepatiku pret alkoholu. L.Caune uzskata, ka šāda metode bija barbariska. Ārstēšanas efektivitāte nav bijusi augstāka par četriem pieciem procentiem, un agrāk vai vēlāk cilvēks atkal atgriezies pie dzeršanas. Tādēļ arī radies nepareizais uzskats, ka alkoholismu izārstēt nemaz nevar un labāk to vispār neuzsākt. Par Minesotas ārstēšanas kursu pacientam mēnesī jāmaksā Ls 56, bet nevar to salīdzināt ar naudas summu, par kādu tiek izdzerts alkohols. Tas summā nav izvērtējams.
Kad jāsāk meklēt palīdzība? L.Caune uzskata, ka cilvēks jau ir alkoholiķis, ja viņš atkārtoti nokļūst nepatīkamā situācijā dzeršanas dēļ un tomēr turpina lietot alkoholu.
Lai ārstētos Minesotas programmā, pacientam ir jārēķinās apmēram ar mēnesi ilgu ārstēšanos, vajadzīgs milzīgs gribasspēks un uzņēmība. Cilvēki tiek ārstēti, viņiem brīvprātīgi tam piekrītot un iepriekš parakstot vienošanos, kurā noteikti pacienta pienākumi un tiesības ārstēšanas laikā. Nodaļas dzīvi noteic dienas režīms, piedalās dažādu sadzīves jautājumu risināšanā. Viņiem ir jāapzinās, ka, iznākot no slimnīcas, būs jāuzsāk pilnīgi jauna dzīve – ar citiem draugiem, citām interesēm un citiem darbiem.
Alkoholisma problēma jau neaprobežojas tikai ar dzeršanu. Tā ietekmē arī pārējos ģimenes cilvēkus un visu sabiedrību. Nepareizs ir uzskats, ka alkoholiķi ir tikai tie, kuri staigā pa ielām noskranduši, ar izteiktu alkohola smaku, diedelēdami naudu alkoholam vai zagdami.
«Ziņām» savu likteņstāstu uzticēja divi alkoholiķi, kas beidzot sapratuši, kas viņi patiesībā ir un kādu postu paši sev nodara.
«Man bija kauns no sevis, jo es dzēru…»
Inga ir sieviete ap trīsdesmit četrdesmit gadiem, kas atklāti sevi sauc par alkoholiķi, lai gan, no malas skatoties, liekas pārsteidzoši – skaista, jauna un izglītota sieviete… Viņa uz Jelgavu atbraukusi no kādas Kurzemes pilsētiņas, stingras apņēmības mudināta iesaistīties Minesotas programmā. Viņa to izdarīja jau martā un šobrīd Narkoloģiskajā slimnīcā strādā par alkohola terapeiti.
Alkoholiķe esmu jau sešus gadus, bet nu jau pusgadu stipros dzērienus nelietoju pilnībā. Manī palikusi atkarība no alkohola, kas mani nepametīs visu mūžu. Tas nozīmē, ka, ja jūs šobrīd man piedāvātu šampanieša glāzi, es to varētu izdzert, bet ar to atkal maisam gals būtu vaļā. Mana māsa arī ir alkoholiķe un bijusi šeit, no viņas uzzināju par šo programmu. Sapratu, ka viena nespēšu tikt galā. Nevienam nevaru izstāstīt, kāds murgs ir dzeršana. Sākumā tā likās kā labsajūta, aizmiršanās no ikdienas problēmām. Domāju, kas tur, nekas jau nenotiks, ja iedzeršu pa glāzītei, līdz beidzot pieķēru sevi, ka iedzeršana jau sāk kļūt par ikdienišķu nepieciešamību. Cik reižu pati sev nebiju solījusies, ka no rītdienas sākšu jaunu dzīvi un alkoholu vairs mutē neņemšu, bet tas tomēr ir spēcīgāks par visu… Man bija kauns par savu māsu, ka viņa ir alkoholiķe, bet tad es pieķēru, ka esmu tieši tāda pati. Man bija kauns no sevis. Strādāju četros darbos, un sevi pilnībā varēju nodrošināt. Kolēģi pat nemanīja, ka esmu alkoholiķe. Dzēru vienatnē. Mājās vakaros pēc darba. Palīdzību meklēt neuzdrošinājos, jo bija kauns un bailes, ka mani atstums. Ierāvos savā čauliņā, no kuras ārā tikt bija ļoti grūti. Sabiedrības attieksme ir pārāk nosodoša, un man no tās bija bail.
Tagad esmu ieguvusi jaunus draugus, intereses. Šeit sāku strādāt par alkohola terapeiti, un iespējams, ka pārcelšos uz dzīvi Jelgavā. Šeit izjūtu kopību, piederību sabiedrībai. Esmu apņēmības pilna savu atlikušo dzīvi nodzīvot godam.
«Gribu dzīvi turpināt
ar skaidru prātu»
Alkoholisms ir viltīga slimība– kas pats to nepamanīs un nesāks kaut ko darīt, tas arī aizies postā. Tieši tā domā 25 gadus vecais jelgavnieks Igors, kurš ārstēšanos uzsācis pavisam nesen – pirms nedēļas –, bet jau tagad sapratis, cik pareizi un apdomīgi bija darījis.
Pirmo glāzīti pamēģināju, kad man bija desmit gadu. Man patika pats process, kad no tās var noreibt un paliek dulla galva. Divpadsmit gados jau arvien biežāk sāku dzert aliņus, arī pa kādam stiprākam dzērienam, bet līdz 16 gadiem tas bija tā nenopietni. Īstā sadzīves dzeršana man sākās no
16 līdz 20 gadiem. No 20 gadiem sākās viens no manas dzīves smagākajiem posmiem, kad dzēru nedēļām un pat mēnešiem. Ilgākais laiks, kad spēju pats atturēties no dzeršanas, bija divi mēneši. Tad atkal aizgāja… Pēdējais posms aizsākās vasarā, kad vairāk nekā mēnesi diendienā piedzēros. Tam visam pa vidu – nelaimīga mīlestība. To atcerēties ir šausmīgi. Mani māca domas par pašnāvību, biju kļuvis agresīvs. Mēneša laikā nodzēru krietnu naudu, sasitu mašīnu. Man bija vairāki smadzeņu satricinājumi. Biju izmisumā. No rīta pēc dzeršanas aizgāju uz veikalu, nopirku sešus «minerālīšus», ēdamo, paņēmu telti un devos prom no mājām, no visiem… Trīs diennaktis nodzīvoju teltī, visu dzīvi krustām šķērsām pārdomāju, līdz sapratu, kas jādara. Pieteicos programmā. To, ka esmu šeit, nezina neviens, pat tuvinieki un draugi.
Viens no vecākiem ir miris un man palika atstātais mantojums – zemes gabals. To pārdevu, un bija nauda, par ko dzert. Strādāju labā darbā. Palicis vēl viens zemes gabals un māja. Kad būšu beidzis kursu, nokārtošu visus dokumentus, sameklēšu darbu un sākšu dzīvi no jauna. Dzīvē jau daudz ko esmu pazaudējis – labāko draugu, sportu, lielu naudu… Gribu dzīvi turpināt skaidru prātu.
Vakar jau baudīju ārstēšanas pirmos rezultātus, ieejot veikalā, nopirku visu nepieciešamo pārtiku un, izejot no tā ārā, atcerējos, ka manī nemaz nebija vēlēšanās apskatīt veikala augstākos plauktus, kur parasti stāv alkohols. Agrāk tiem vien manas acis bija piesaistītas.
