Skaistā ziemas pievakarē, Jelgavas muzejā tiekoties ar barikāžu laika vīriem un sievām, manī uzjundījās jautājumi, kur mēs kā valsts, kā tauta, katrs indivīds 20 gados pēc neatkarības atjaunošanas esam nonākuši un kur bijušas mūsu kļūdas un neizmantotās iespējas. Kāpēc Latvijas valsts zaudējusi ap pusmiljonu jaunu, darbaspējīgu iedzīvotāju? Kāpēc gan valsts un liela daļa tās iedzīvotāju atrodas milzīgos parādos un nabadzībā? Nabadzības ziņā esam ieņēmuši otro vietu Eiropas Savienībā. Lai parādus atmaksātu, gandrīz jāziedo viss valsts viena gada budžets. Kāpēc labāk veicies mūsu kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā, kaut arī tur cilvēki aizbrauc darbā uz ārzemēm, bet ne tik daudz, salīdzinot ar kopējo iedzīvotāju skaitu. Veiksmīgi krīzi pārdzīvoja Polija, Lietuva. Igaunijai nav parādu, bija pat uzkrājumi.Pieredzējušie tika pabīdīti malāKāpēc mēs 20 gadu griezumā neesam izvērtējuši mūsu valstī saimniecisko darbību, sākot ar milzīgā valsts īpašuma privatizāciju? Manuprāt, tautu maldinot, tika degradēta privatizācijas sertifikātu ideja. Kad Saeima vairākkārt lēma, ka sertifikāti ir derīgi pēdējo gadu, cilvēki tos pārdeva par 30 – 50 santīmiem, kad to nominālvērtība bija 28 lati. Sertifikāti nonāca cilvēku kabatās, kuri vēlāk par tiem privatizēja lielus valsts īpašumus. To vērtību neviens nopietni nekontrolēja. Lielā mērā nacionālā tehniskā inteliģence, kas padomju laikā bija kļuvuši par uzņēmumu vadītājiem, pat ar likumu tika atbīdīta malā. Lielajiem rūpniecības uzņēmumiem netika atrasti investori to pārstrukturēšanai. Turpretī citas Austrumeiropas valstis atrada «Sony», «Panasonic», auto, mēbeļu ražotājus un citus investorus. Mūsu uzņēmumi palika tukši, viss, kas tur bija, tika pārdots.Kā tas varēja gadīties, ka Latvijā sākās bezjēdzīgas kreditēšanas bums tieši patēriņa vajadzībām? Ja tas būtu ražotnes izveidošanai, tas būtu saprotams. Ap Rīgu un citām pilsētām cēla mājas, pirka lepnas mašīnas, bet nedomāja, kā pelnīs, lai kredītus atmaksātu. Varēja arī saprast, ka cilvēki bēga prom no «hruščovkām», kurām sapuvuši logi, siltumu neturošas durvis un sienas.Nav lielu uzņēmumuKāpēc mūsu valstī nav neviena liela eksportspējīga ražošanas uzņēmuma ar tūkstošiem strādājošo? Lietuviešiem ir «Mažeiķu nafta», igauņi no somiem piesaistījuši investīcijas.Mēs lielā celulozes kombināta būvi pie Jēkabpils Ozolsalā nopūdelējām. Kāpēc mūsu valstī visa ekonomiskā, finansiālā un saimnieciskā darbība galvenokārt attīstījās un koncentrējās divās pilsētās Rīgā un Ventspilī ar tām piegulošo novadu un pilsētu «guļamvagoniem»?Visas ārzemju firmas savas pārstāvniecības un filiāles nodibināja un reģistrēja tikai Rīgā. Kāpēc tik maz šo firmu ir Rēzeknē, Daugavpilī? Lietuvā Šauļos, Kauņā, Panevēžā, Klaipēdā un daudz mazākās pilsētās atrodas rietumu firmu filiāles un pārstāvniecības. Ir saglabāta pašu rūpniecība.Pensiju atdod nodokļosVai neatjaunotu, pa lielākai daļai dzīvošanai nederīgu dzīvokļu pārdošana, ko lepni sauc par dzīvokļu privatizāciju, bija pareiza? Rietumu tirgus ekonomikas princips nosaka, ja kāds pārdod preci, tai jābūt ar garantiju, kvalitatīvai un derīgai izmantošanai.Ik uz soļa jādzird, kā šoziem ar apkures rēķinu nomaksu mokās pensionāri, kuri visu mūžu nostrādājuši un kuriem tagad jādzīvo šajās siltumu neturošās mājās.Kur palika privatizācijas gaitā iegūtā nauda? Kāpēc tā netika izmantota nedz ražošanai, nedz māju siltināšanai?Kāpēc tik negribīgi tiek samazināti darbaspēka nodokļi? To īpaši smagi izjūt mazie un vidējie uzņēmumi. Nodokļu dēļ tiem nav iespējams paaugstināt darbiniekiem algas. Kāpēc pensionāri ir aplikti ar nodokļiem? Pārtikas un komunālo pakalpojumu cenās ietilpst visi ražotājiem un tirgotājiem uzliktie nodokļi, ieskaitot vēl 21 procenta PVN.Vai pensionāri nevarētu vismaz pārtikas un komunālo pakalpojumu čekus nest uz VID, lai samaksāto PVN valsts kompensē? Elektrības tarifu pacēlums izskatās kā apslēpts elektrības nodoklis. Kāpēc ES valstīs visāda veida direktīvas tik paļāvīgi tika pieņemtas, ka zaudējām veselas rūpnīcas, nozares. Zemnieki paši aktīvi sāk cīņu par vienlīdzīgāku, nediskriminējošu atbalstu lauksaimniecībai. Kāpēc ārzemēs strādājošo, kuri maksā visus šīs valsts nodokļus, bērniem skolā nevarētu mācīt latviešu valodu par tās valsts līdzekļiem? Vai Eiroparlamenta deputāti nevarētu vairāk par to parūpēties?Eiro ieviešana – referendumāDomājot par valsts tālāku dalību ES, rodas jautājums, kāpēc mūsu ekonomisti nav izvērtējuši, cik mēs esam saņēmuši no ES un cik samaksājuši pēc iestāšanās, ņemot vērā, ka tur strādā mūsu apmācīts darbaspēks. Cik naudas peļņas veidā aizvedušas ārzemju bankas, cik ārzemnieki nopelnījuši, Latvijā pārdodot tūkstošiem lietotu mašīnu un citu preču nelikvīdu. Arī pērkot koksnes, kūdras, citu dabas resursus par pazeminātām cenām. Te pieskaitāmi arī ienākumi no veikalu tīkliem, zemniekiem neatdotās subsīdijas, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, meža un zemes izpirkšana.Domāju, šāda izvērtēšana būtu pamats mūsu darbībai ES.Vai Latvijai jāsteidzas ar eiro ieviešanu, kad ES ekonomika ir uz stagnācijas robežas. Ir milzīgs eiro zonas valstu parādu slogs. Igauņu uzņēmēji pagājušā gada rudenī kūdras ražotāju forumā man skeptiski stāstīja par eiro ieviešanu Igaunijā, kur pensijas ir divas reizes un algas trīs reizes mazākas nekā Grieķijā. Viņiem glābšanas fondā jāieskaita 15 miljonu eiro. Kas un kad šo naudu atdos, ja iestājoties arī mēs maksāsim?Taisnība Imantam Kalniņam, kura vēstuli pagājušajā nedēļā publicēja mediji, ka vienots eiro ir ceļš uz centralizēti vadītu Eiropas federāciju un ka eiro ieviešanai nepieciešamas tautas referendums. Mūsu neveiksmes ir augošais bezdarbs, tautas apātija, neiešana uz vēlēšanām. Nav izvēles, jābalso par tiem pašiem vai viņiem līdzīgiem.Divdesmit gados plānu «uz papīra» saražots daudz, bet realizācija ir pavāja. Nav arī nacionālās attīstības ideoloģijas un mērķu vīzijas, kas ir pats būtiskākais tautas aktivitātes veicināšanai.Vēsture māca, ka ideoloģija, aiznesta līdz tautai un tautas pieņemta, komplektā ar gudru valsts vadību var panākt ekonomiskā, attīstības un kultūras izaugsmes brīnumus. Vai Latvijas inteliģence var radīt tautai pieņemamu ideoloģiju un nodrošināt gudru saimniecisko vadību? Latvijas tauta to ir pelnījusi. Latvijas tautai barikāžu laikā bija ideoloģija, un tā pasaulei parādīja brīnumu. Tomēr ceru, ka Latvijas tauta un tās inteliģence sasparosies un pārvarēs grūtības, ko esam piedzīvojuši arī pēdējos divdesmit gados. Katrai ģimenei, katram uzņēmumam, tautai, nācijai ir vēsturiski iespēju brīži, un es ceru, ka mēs spēsim tos izmantot un pastāvēt vēl ilgi.
