Jelgavā par tradīciju kļuvušas gadskārtējās pieņemšanas pie Jelgavas diacēzes bīskapa Antona Justa. Šo tikšanos galvenā jēga ir vēlmē parādīt atbalstu kādai profesionālai vai sociālai cilvēku grupai.
Jelgavā par tradīciju kļuvušas gadskārtējās pieņemšanas pie Jelgavas diacēzes bīskapa Antona Justa. Šo tikšanos galvenā jēga ir vēlmē parādīt atbalstu kādai profesionālai vai sociālai cilvēku grupai.
Katras pieņemšanas kopības zīme – oblatu laušana. Oblate ir vārds, kas cēlies no poļu valodas, – tā ir vafeļveidīga maize, ko lauž draudzībai, kopībai un labvēlībai, un tas nav tieši tas pats, kas dievgalda svinēšana, kas ir ticības jautājums. Kopā ar maizes laušanu cits citam līdzi sniedz laba vēlējumus. Interesanti, ka Betlēme ir Jeruzalemes maizes klēts, tāpat kā Zemgale Latvijā.
Šogad tika ielūgts plašāks skolu direktoru loks, ietverot arī rajona skolu pirmās personas. Direktoriem tā bija pirmā gada tikšanās citam ar citu. Galvenajiem ārstiem, pilsētas bezpajumtniekiem, daudzbērnu ģimenēm veltītajos pasākumos neatkarīgi no viņu ieņemtās vietas sociālajā hierarhijā notika viens un tas pats: draudzīgs mīlestības žests – cilvēks cilvēku labā. Vairākās pieņemšanās satikušies aptuveni 500 jelgavnieku. Par to jāpateicas gan vietējiem ziedotājiem, gan ārzemju sponsoriem. “Varētu jautāt, kāpēc tas nepieciešams. Ir svarīgi atbalstīt cilvēkus – ārstus, kas rūpējas par cilvēku dzīvībām un bieži vien tiek nekaunīgi izmantoti, skolu vadītājus, kas atbild ne tikai par bērniem, bet bieži vien par visām ģimenēm, “bomzīšus”, kas bieži vien ir šā laika upuri. Šogad viena bezpajumtniece teica: “Paldies, bīskap, ka ielūdzi mani un manus draugus”, un tā ir arī atbilde, kāpēc tas ir nepieciešams. Kāds gaišs mirklis, citādāks mirklis nepieciešams katram.”
A.Justs dalījās arī citā pieredzē, proti, Amerikas vizītes laikā viņš saņēma atbalstu īpašam ziedojumam daudzbērnu ģimeņu bērniem. Tomēr līdz mūsu mazajiem šīs skaistās rotaļlietas nenonāca. Bija nepieciešama īpaša dokumentācija par šo mantu izcelsmi, par kuru nezināja ne ziedotāji, ne bīskaps. Kad krava nonāca Latvijā, izrādījās, ka tā jāsūta atpakaļ. “Man negribējās darīt Latvijai negodu. Ziedotāji bija prestiži, un viņi neizprastu šādu situāciju. Otra likumīgā iespēja bija šo sūtījumu iznīcināt, bet arī tas izmaksāja dārgi un bija laikietilpīgi. Tad atradām citu izeju – kravu pārsūtījām bērniem Āfrikā. Vienīgi viņiem piemērotāki būtu bijuši lauvas un žirafes, nevis lapsas un lāči.
