Turcijas varas iestādes Kurdistānas Strādnieku partijas līderim Abdullam Odžalanam otrdien izvirzījušas oficiālu apsūdzību valsts nodevībā un mēģinājumos šķelt valsti.
Turcijas varas iestādes Kurdistānas Strādnieku partijas (PKK) līderim Abdullam Odžalanam otrdien izvirzījušas oficiālu apsūdzību valsts nodevībā un mēģinājumos šķelt valsti. Par taisnīgu tiesu gan šajā gadījumā grūti runāt, jo tiesas sēdē liegts piedalīties gan sabiedrības pārstāvjiem, gan presei. Turklāt Odžalana ticis nopratināts bez advokāta klātbūtnes. Turcija noraidījusi arī Eiropas Savienības aicinājumu ļaut tiesas procesā piedalīties starptautiskajiem novērotājiem. Valsts, kas pretendē uz iestāšanos ES, arī šoreiz cilvēktiesības pakārtojusi politiskām interesēm. Tādēļ jāšaubās, vai kurdu problēma kādreiz tiks atrisināta politiskā ceļā.
19. gadsimtā nācijas idejas importēšana no Rietumiem satricināja islama pasaules pašus pamatus: tā bija pretrunā ar domu par visu musulmaņu vienotību, ko viņi paši dēvē par «umma». Korānā nebija atbilstoša vārda – nācija… Pēc kaislīgiem strīdiem reliģijas iekšienē tika nolemts vārdu «nācija» tulkot ar to pašu «umma». Šo vārdu vienādošanas sekas tolaik vēl nebija pārredzamas. Zem nācijas jēdziena tādējādi tika «pabāzti» arābi, persieši un turki, kas ir dažādi etniskajā, kultūras un valodas ziņā.
Turki sevi kā nāciju eiropeiskā nozīmē ir spējuši definēt. 1968. gadā mirušais arābu nacionālisma garīgais tēvs Sati el – Husri turkus nodalīja no arābu nācijas. Viņa formula bija šāda: valodas un kultūras kopība vēl nerada nācijas reliģiju…
Turcijas stāvoklis šodien ir vairāk nekā neapskaužams. Iekšienē – etniski konflikti, kuros bojā gājušo skaits pārsniedz 30 000. Valsts ārpolitika jau kuro reizi uz Eiropas Savienības sēkļiem: Turcija gadu no gada aktīvi (brīžiem pat ultimatīvā tonī) apliecina savu vēlmi iestāties ES, taču nešķiet, ka šis sapnis kādreiz varētu piepildīties. Kaut arī valsts «oficiāli» ir eiropeiski orientēta, tās iekšienē arvien lielāku ietekmi gūst islama fundamentālisti, kurus ES interesē vismazāk, ja nu vienīgi kā nomale iedomātajā islama pasaules impērijā.
Bin Ladins, kas, ar saviem miljoniem finansēdams vardarbīgās islamistu akcijas, šo mērķi cenšas panākt, ir paudis: nozīmīgākā atziņa, ko arābi guva Afganistānas karā, ir tā, ka mēs kādā dienā varētu valdīt pār pasauli. Terorisma aktos islama fundamentālistu līderi redz priekšdarbus, lai nodibinātu islama pasaules varu.
Afganistānas kara laikā Bin Ladins finansēja 20 000 madžohedu (dieva karotāju) cīņā pret komunistiem. Toreiz viņš bija centrālā figūra antikomunistiskajā cīņā un baudīja pilnīgu atbalstu no CIP. Tagad bijušais sabiedrotais vērsies pret nākamo supervaru – ASV. Ja tiktu sagrauta arī tā, viņa mērķa realizācijai būtu brīvs ceļš. Dieva karotāji ir gatavi pārmācīt amerikanizētos musulmaņus un tagad veic vairāk «uzlidojumu» nekā karā pret PSRS. Pie pēdējiem pieder arī uzbrukumi ASV vēstniecībām Nairobi un Dāresalāmā 1998. gada augustā.
Aktīviem Bin Ladina sekotājiem pieskaitāms arī Ēģiptes aklais šeihs Omars Abd el – Rahmans, kas netieši tiek apsūdzēts Ēģiptes prezidenta Sadata nogalināšanā. Viņš arī – garīgais Džihada organizācijas vadonis. Tās rēķinā tiek ieskaitīts 1993. gada uzbrukums Ņujorkas Pasaules tirdzniecības centram.
Rahmans pieprasa atbrīvot musulmaņu svēto zemi – Saūda Arābiju. Tās civiliedzīvotājiem drošību viņš negarantē…
Vai šo retoriku – par islama varas nodibināšanu visā pasaulē – var uztvert nopietni? Vai islams ir tikai reliģija vai arī potenciāla lielvara?
Vēsture pazīst trīs islama impērijas, tā saucamos kalifātus. Pirmā pastāvēja no 661. līdz 750. gadam, otrā – no 750. līdz 1258. gadam un trešā, ko visbiežāk dēvē par Osmaņu impēriju, – no 14. gs. līdz 1924. gadam. Tiesa gan, jau 19. gadsimtā impēriju vairāk uztvēra kā slimu vīru, kas mīt pie Bosfora.
1453. gadā, kad turki izkāva kristīgās Konstantinopoles aizstāvjus, vietējie filosofi disputos izšķīra strīdu, pie kāda dzimuma pieder eņģeļi? Šo dilemmu attiecinot uz mūsdienu pasauli, jautājumu varētu formulēt šādi: pie kādas ticības pieder eņģeļi? Kā vienā, tā otrā gadījumā racionāla atbilde nav iespējama.
1924. gadā Kemals nodibināja laicīgu Turcijas republiku, un tādējādi pirmo reizi islama vēsturē reliģija tika šķirta no politikas. Taču jau pēc pusgadsimta, 1979. gadā, – arī pirmo reizi – Homeini Irānā realizēja politisko islamu.
Atjaunotais islams ir politikas un reliģijas agresīvs apvienojums, ko amerikāņi dēvē par fundamentālismu, franči – par integrismu un vācieši – par islamismu. Bet paši šā fenomena nesēji sevi sauc par «el – Sahva el – islamija» (islamam atmodinātie). Katram no šiem jēdzieniem ir savas nianses, taču runā tie par vienu – par islamu, kas pretendē valdīt pār visu pasauli. Tas arī ir jaunā islama galvenais saturs, ko pēc 1967. gada Sešu dienu kara, kurā Izraēla nokautēja arābus, noformulēja ēgiptiešu šeihs Karadavi. Viens no nozīmīgākajiem islamisma ideologiem trīs sējumu lielajā atklāsmē «el – Hall el – Islami» (Atrisinājums… ), kas šobrīd izplatīta visās islama valstīs, sludina: musulmaņi savā pretstāvēšanā Rietumiem bija šķirti, jo paļāvās uz islamu, kas bija šķirts no politikas. Karadavi aicinājis pārtraukt radīt nacionālo valstu modeļus pēc Rietumu demokrātijas vai sociālisma parauga un pievērsties islamiskajam atrisinājumam un tādā veidā atjaunot šīs reliģijas varu un impēriju.
Jaunie islama karotāji šodien tiek audzināti tikai vienas maksimas garā: reliģija ir Allaha kompetencē, bet tēvzeme pieder visiem. Turklāt – kristieši atbilstoši šai mācībai vēl varētu kļūt par arābu nācijas daļu, bet turki un persieši ir svešie (ārzemnieki).
Rietumnieciski orientēta Turcija nav iekļaujama ne islama garīgo vadoņu plānos, ne arī ES birokrātu protokolos.
