Sākums 29. janvāra numurā
Nākamajā dienā pēc ceļojuma uz vīna darītavu kalnos notika tikšanās ar tautiešiem Latviešu centrā. Tur pirmā uzstāšanās. Kā viņi uzņems manu pašatklāsmi 18. novembra svētku reizē par to, kā jutās izbijuša saimnieka dēls Staļina laikos un vēlāk? Klausījās klusi, dažam sariesās asaras acīs. Laikam biju trāpījis desmitniekā.
Tur vēl satiekamies ar gleznotāju Lidiju Dombrovsku-Larsenu. Mēs jau ilgāku laiku sarakstāmies ar interneta palīdzību, esmu lasījis viņas eseju grāmatas un Pētera Zeiles grāmatu par mākslinieci. Viņa aicina pie sevis ciemos, bet – atkal esmu laika trūkumā. Arī citi pertieši grib aprunāties, paspiest roku. Bet es neesmu pār savu laiku kungs, esmu visas latviešu sabiedrības kalpībā šīs gandrīz trīs nedēļas Austrālijā. Ko lai dara, personīgās intereses paliek otrajā un vēl tālākajā plānā. Ak Dievs, kā gribētos vai ar katru iepazīties, aprunāties – ikvienam no viņiem taču ir interesants dzīvesstāsts, kuru vajadzētu dzirdēt un pierakstīt. Jāiepazīstas arīdzan ar Latviešu centru, jāielūkojas bibliotēkā un citās telpās.
Ķenguru ielenkumā
Ikviens Latvijā, kurš pavadīja mani ar laba vēlējumiem, atgriežoties prasīs, vai tad es slavenos ķengurus esmu redzējis. Pievakarē dodamies uz pilsētas nomali, uz kapiem, jo tur, lūk, esot sastopami ķenguri.
Katram latvietim kapsēta ir svēta vieta, kur nedrīkst celt troksni, bet Austrālijā kapsētā braucam ar mašīnu. Un tā nemaz neatgādina tādu vietu, kur atdusas mirušie – visur kūmi, koki. Parastais latvietis, to ieraugot, šausminātos un iesauktos, ka tie ir pamesti, aizauguši lauki, nevis kapi. Taču Austrālijā citādi nevar būt – ķenguri ir spēcīgāki par ļaužu iedomām un vēlmēm. Žogus tik augstus neuzcelsi, lai tiem šie somainie it kā divkājainie, it kā četrkājainie dzīvnieki nepārlēktu pāri. Un ēd viņi visu, kas ēdams, arī puķes. Tad nu tur par mirušo liecina neliela plāksnīte ar uzrakstu, iestiprināta zemē, un kāds mākslīgais zieds, kurus ķenguri atstāj bez jebkādas uzmanības.
Bet tad jau ceļš vijas Adelaides virzienā, nē, turp mani aizgādā lidmašīna. Atvados no Pētera Strazda, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē priekšsēža, kurš Pertā bija ieradies uz zobārstu konferenci un piedalījies pertiešu 18. novembra svinībās.
Pēterbaznīca Adelaidē
Adelaidē mani sagaida Astra Kronīte, Latviešu biedrības valdes priekšsēde. Viņa ir ļoti aktīva sabiedriskajā laukā. Skolotājas darbu lieliski savieno ar latviešu sabiedrības dzīves vadīšanu, viņa ir arī Daugavas Vanagu vīru kora diriģente. Astra lepojas ar Adelaides Latviešu biedrības namu, skaisto muzeju un Tālavu. Šiem namiem iepretim latvieši uzcēluši Sv.Pētera baznīcu, kas atgādina Rīgas dievnamu. Tā atrodas uz ielas, kur zied gaišzilie džakarandas koki, atgādinot, ka šajā kontinentā ir pavasaris.
Adelaidē atvelku elpu, dzīvojot Astras un Imanta Kronīša plašajā mājā kalna nogāzē, kur Imants izveidojis skaistas augu terases. Viņš ir arī tas, kurš aizved mani uz Adelaides latviešu iegādāto un iekārtoto īpašumu «Dzintari». Tajā atrodas Annas Ziedares vasaras vidusskola. Tur ir ko pasvīst, jo termometra stabiņš paceļas līdz 39 grādu atzīmei. Bet vēl jau nav vasara, kad kļūst vēl karstāks. Šā iemesla dēļ baznīca iekārota klajā laukā, no kura paveras skaists skats uz kalnaino krastmalu un Kluso okeānu.
Kādu dienu Bruno Krūmiņš mani aizved uz Migrācijas muzeju, kas ir vecākais šāda veida muzejs Austrālijā (atklāts 1986. gadā) un izvietojies 19. gadsimta celtnēs, starp tām arī nabadzīgo ļaužu patversmē. B.Krūmiņš ilgus gadus vadīja Latviešu biedrību, darbojies dažādās organizācijās, tādēļ labi pazīstams visā pilsētā. Sevišķi būtiski ir tas, ka viņš bijis pirmais neanglis, kuru ievēlēja par gubernatora vietnieku, tātad bija otrā persona Dienvidaustrālijas pavalstī. Viņš man rāda muzejā plāksni, kurā atzīmēta Latvija, Lietuva un Igaunija, no kurienes nākusi daļa imigrantu. Pagalmā uz akmeņiem iegravēti to cilvēku vārdi, kuri ziedojuši muzejam noteiktas summas. Atrodu arī latviešu vārdus. B.Krūmiņš arī palepojas, ka te 2014. gada sākumā bijusi iekārtota izstāde Adelaides Latviešu biedrības jubilejas reizē. Arīdzan pastāvīgajā ekspozīcijā var atrast ziņas par latviešiem.
Mans labais ceļvedis Imants aizved pie gleznotāja Andra Jansona, kurš uzbūvējis māju stāvā kalnā. Tajā ieejot, nevari zināt, ka daļa ēkas atrodas dziļi lejā. Darbnīcā gan netiekam. Tur patlaban meistars liek grīdu. Tad nu sarunājamies omulīgajā viesistabā ar gleznām pie sienas. Viņa talants atklājies jau skolā, tādēļ vēlāk strādājis par zīmētāju kādā arhitektu birojā. Mācījies pie vairākiem māksliniekiem, kuru vadībā attīstījis savus dotumus. Kopš 1971. gada nodarbojas tikai ar glezniecību, apbraukājot gandrīz vai visu pasauli un gleznojot senatnīgas dabas ainavas ar mežiem, senām ēkām, upju līčiem un sabangotiem jūras krastiem. A.Jansona darbos paveras ļoti romantisks skats uz pasauli, ko iecienījuši daudzi skatītāji.
Ceturtdien Adelaides Daugavas Vanagu namā vakariņās iepazīstos ar vietējā latviešu radio vadītāju Skaidrīti Aguleviču, Aldi Putniņu, mācītāju Dr. Ivaru Ozolu un citiem aktīvākiem latviešiem. Nams ir neliels, bet ērts un gaumīgi iekārtots.
Nedēļā, kuru pavadīju Adelaidē, sakrita ar G20 valstu vadītāju tikšanos Brisbenā. Ik rītu un vakaru skatāmies televīzijas ziņas un sekojam, kā tad lielinkvizitors un patvaldnieks Putins uzvedas. Nemīl viņu pasaule un priecājas par viņa kļūdām, un skurinās par viņa uzvedību. Kad parādās jaunums, ka neitrālajos ūdeņos piestājis krievu karakuģis, visi smejas un brīnās, vai tad krievi gatavojas Austrālijai pieteikt karu?!
Saule, Pērkons, Daugava
Bet tad jau pienāk sestdiena, 15. novembris, kad Adelaidē svin 18. novembra svētkus. Diena sākas ar Latvijas karoga uzvilkšanu mastā, ar bērnu priekšnesumiem. Tik maziņi, ka dažs nesniedzas pāri galdam, bet vecāki laiž viņus sestdienas skolā, tādēļ labi runā latviski, protams, ar angliskām intonācijām, bet tomēr runā un dzied. Vēlāk noklausāmies Jozefa Haidna stīgu kvartetu Eldera konservatorijas audzēkņu izpildījumā. Koncertu noslēdz apvienotais koris. Acīs sariešas asaras – arī šeit dzied Mārtiņa Brauna «Saule, Pērkons, Daugava» un Ērika Ešenvalda «Dvēseles dziesmu», kas skan pavisam citādi, ja to dzirdi tik tālu no Latvijas.
Tikko koncerts izskanējis, jādodas tālāk uz Melburnu. Lidojums ir īss – nepagūst lidaparāts pacelties un uzņemt platāku soli, kad jālaižas zemē. Melburnas Latviešu organizāciju apvienības priekšsēde Kristīne Saulīte ar vīru aizvizina uz Līgas un Dāvida Dārziņu ļoti ērto māju, kur nepārtraukti piepulcējas ļaudis. Ieskrien prātā – skat, cik viņu daudz, to latviešu Melburnā! Visus namatēvs un namamāte laipni sagaida. Katrs atnesis pa cienastam, to nobaudīšana palīdz sapazīties un vest sarunas. Bet tad arī lietus ir klāt. Man tas liekas tik atsvaidzinošs un patīkams pēc svilinošās saules. Tā vien rādās, ka skaistais Dārziņu dārzs ievelk elpu un priecājas par šo debesu dāvanu. Nu gluži kā es. Tomēr dzirdu, ka austrāliešiem šķiet vēsi un auksti.
Drīz vien ir uzstādīta tehnika un man jāstāsta par Jelgavas ledus skulptūru festivāliem. Esmu savācis attēlus, ko esmu safotografējis pa pēdējiem gadiem. Prieku sagādā tas, ka dzirdu sajūsmas izsaucienus un jautājumus. Gatavojot stāstījumu, esmu rēķinājies, ka nedrīkstu apgrūtināt skatītājus un klausītājus ilgāk par pusstundu, bet tad jānobālē – man pietrūkst rādāmā. Nodomāju – ak, es sliņķis! Vai tad nevarēju salādēt mazajā «pirkstiņā» vai visu festivālu attēlus?! Un Ledus grāmatu neesmu paķēris līdzi, baidīdamies par kofera svaru. Labi, ka vēl ir neliels attēlu klāsts par smilšu skulptūru festivāliem. Izrādās, melburnieši ir nenogurdināmi – prasa vēl, lai rādu un stāstu. Diemžēl esmu vājinieks – vairāk nav.
Pa to laiku pulkstenis nav stāvējis uz vietas, lai gan ir sajūta, ka nupat kā esmu atlidojis. Nealojies, stundenis bilst, ir jau krietna vakara stunda, rīt tak jau pulksten deviņos no rīta jābūt Latviešu namā, kur uzstāsies skolas bērni un notiks svinīgais akts. Gribi vai negribi, jātin makšķeres un jādodas uz mājām.
Mājās gribas parunāt ar Ilzi Nāgeli, taču diena bijusi tik blīva notikumiem un emocionāliem pārdzīvojumiem, ka miegs piezogas nelūgts. Un jāiet pie miera. Nākamajā rītā jau agri jābūt atkal ierindā un nedrīkst parādīt, ka esi noguris.
Turpmāk vēl
