Nesen nācās dzirdēt kādas kundzes (sauksim viņu par Zelmu) aizrautīgu stāstu par iepirkšanos veikalā, kurā, kā man šķiet, kundzes cienījamos gados iegriežas visai reti.
Nesen nācās dzirdēt kādas kundzes (sauksim viņu par Zelmu) aizrautīgu stāstu par iepirkšanos veikalā, kurā, kā man šķiet, kundzes cienījamos gados iegriežas visai reti. Vismaz mana sarunu biedrene jau nu noteikti.
Ar kaimiņieni Zelmai ir brīnišķīgas attiecības, draudzīgas. Gribēdama draudzeni apsveikt un arī pārsteigt vārdadienā, un zinot, ka viņai garšo gruzīnu vīns ar latvieša mēli spīdzinošu nosaukumu “Hvančkara”, Zelma devās uz tuvāko apreibinošo dzērienu bodi, pa ceļam murminot sarežģīto gruzīnu vārdu.
Ienākot veikalā, viņa saprata, ka pa ceļam atkārtoto svešvārdu pagalam aizmirsusi. Tomēr, būdama atjautīga un ar labu humora izjūtu, Zelma ķērās pie aplinkus ceļiem. “Man, lūdzu, to Ševardnadzes vīnu,” sacīja pircēja, pamatīgi izbrīnīdama pārdevēju. Mirkli padomājusi, veikalniece atbildēja, ka vīna ar šādu nosaukumu veikalā neesot. Pircēja viņai šķita politiskas diskusijas cienīga, un jautājums, vai tad Ševardnadze vēl ir dzīvs, turpināja dialogu. Zelma savukārt pārliecinoši apstiprināja Gruzijas politiķa eksistenci un atkal pievērsās vīnam: “Sakiet, un cita – “Kindžumašvili” arī nav?” Nu jau “uz dullo” minēja pircēja, vēlēdamās uzsvērt vīna gruzīnisko izcelsmi.
Liels bija Zelmas prieks, kad pārdevēja, pienākdama pie vīnu plaukta, sāka saukt to nosaukumus. Jā, te nu tas ir, kaimiņienes iemīļotais – “Hvančkara”! Par neviltotu prieku liecināja arī pārdevējas smaids.
Zelmas gājiens uz veikalu bija vainagojies panākumiem – iepriecināta kaimiņiene, kas pie Gruzijas vīna glāzes par draudzenes piedzīvojumiem smējās no visas sirds. Domājams, arī pārdevēja šo gadījumu paturēs atmiņā – gūtas zināšanas politikā un pārliecība, ka veikalā cilvēki ne vienmēr ienāk nīgri, kašķīgi un ar visu neapmierināti, ka mēdz būt arī jautri un atjautīgi pircēji.