Reta izrāde Alunāna Jelgavas teātrī notiek bez Guntras Minkevicas muzikālās palīdzības
Zāļu tirgus noslēgumam, kā jau ierasts, pietaupīts pats labākais – veselu muzikāli teatrālu priekšnesumu bija sagatavojis Ādolfa Alunāna Jelgavas teātris. Mūsu pilsētas aktierus, arī dziedošus, esam redzējuši ne reizi vien, bet šoreiz bija tā retā izdevība skatīt vaigā arī mūziķus ar pašu uzveduma muzikālo vadītāju Guntru Minkevicu priekšgalā.
Mūsdienās izdevība ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt pavadošo sastāvu uz skatuves, tiesa, ne pašā priekšplānā, bija arī Teātra dienas uzveduma «Rampa mirdz» skatītājiem šā gada pavasara sākumā. Toties Ā.Alunāna teātra aktieri pie savas koncertmeistares un vokālās pedagoģes G.Minkevicas pieraduši nu jau daudzu gadu garumā, tāpat kā viņa pie aktieriem.
«Ar viņiem jau nevar novecot,» uzsver G.Minkevica, ar sievietes intuīciju ievērojusi, ka pašas vizuālais tēls īsti nesaskan ar «Ziņu» korespondenta iedomāto priekšstatu, kurš radies, pētot garo izrāžu sarakstu, kuru sagatavošanā piedalījusies Guntra.
– Tā kā lielākoties paliekat «aizskatuvē», atklāsiet lasītājam un skatītājam, cik tad sen un kā nonācāt Alunāna teātrī?
Tas tiešām bija ļoti sen, pagājuši vismaz 30 gadu. Ja jāstāsta par manu muzikālo izglītību, tad esmu beigusi Jelgavas Mūzikas vidusskolu, kordiriģentus.
Bet sadarbība ar teātri visdrīzāk sākās sakarā ar grupu «Oļi», kurā muzicēju. Reiz tikām uzaicināti uz izrādes «Skroderdienas Silmačos» iestudējumu. Man bija jāapmāca dziedāt draiskie zēni Artūrs Skrastiņš un Juris Bandenieks, bet Ieviņa – Lolita Muižniece (Truksne).
Toreiz jau bija «zvaigžņu» laiks – tagad mainās izstāžu ekspozīcijas, bet toreiz pie sienas bija sakārtas Alunāna teātra aktieru fotogrāfijas. Un es domāju: «Ak Dievs, tagad man jāiet pie tā slavenā kolektīva un izcilajām režisorēm (toreiz strādāja gan Lūcija Ņefedova, gan Inta Alekse)!» Bet tiku pieņemta ar tādu mīlestību un siltumu – te vispār ir ļoti gaiša aura. Pilnīgi visi cilvēki, kas vien ienāk teātrī, to uzreiz jūt. Man šķiet, ka ne tikai toreiz, pirms daudziem gadiem, bet arī tagadējie teātra jaunieši sajūt to pašu auru.
– Nedaudz gribas oponēt, ir taču piedzīvoti arī dalīšanās un atdalīšanās brīži, veidoti savi teātri?
Jā, bet es uzskatu, ka vienalga visi vairāk vai mazāk turas kopā, par to liecina kaut vai tā pati «Rampa mirdz», kur atkal satiekas arī sen uz Alunāna teātra skatuves nebijuši cilvēki. Un dzīvē tas jau ir tikai normāli, ka katram var rasties savas idejas un vēlme tās realizēt.
– Atgriežoties atkal Alunāna teātrī – vai jums jāatbild par katras izrādes muzikālo pusi?
Praktiski jā. Gadās gan, ka izrādē nav mūzikas vai skan tikai ieraksti. Tikai nepārprotiet, neesmu komponiste. Bet, ja vajadzīga mana muzikālā palīdzība, tūlīt esmu klāt. Esmu piesaistīta visiem muzikālajiem projektiem. Dažreiz pieaicinām arī profesionālu pianisti Silviju Karčevsku. Šķiet, ka viņa arī nu ir ievilkta teātrī līdz ausīm. Tad manā pārziņā paliek vokālās meistarības slīpēšana.
Ar teātri jau saslimst, tā ir tāda inde, laba, bet tomēr inde. Gaiss šeit ir tik jauks un uzlādēts ar pozitīvu enerģiju. Režisore Lūcija Ņefedova vien ir personība, kura spēj uzlādēt ilgam laikam.
– Jaunākā izrāde, kur skanēja daudz mūzikas, laikam bija Šekspīra «Jautrās vindzorietes» ar Māra Lasmaņa mūziku?
Vēl jāpadomā, vai tikai vēl pēc tam netapa Klēras Būzas «Sievietes, sievietes» ar Jura Karlsona dziesmām, kas laika gaitā kļuvušas populāras pašas par sevi. Katrā ziņā abās skanēja daudz mūzikas, un tās tapa 2012. gada sākumā. Bet tie pieder pie lielākajiem muzikālajiem darbiem, ir jau arī izrādes, kur vajag tikai kādu dziesmu vai motīvu.
– Pie lielajiem darbiem noteikti jāpieskaita jau pirms vairākiem gadiem iestudētais «Princis un ubaga zēns», tas droši vien arī tapa ar jūsu līdzdalību?
To ierakstījām Gata Priekuļa studijā, jo Imanta Kalniņa mūzika nav tā pati vienkāršākā, kaut ārēji varbūt liekas citādi. Bet dziedāja, protams, aktieri paši. Tāpat studijā (tikai laikam pie Gunta Šveicera) tika ierakstītas dziesmas Arvīda Matisona izrādei «Dons Kihots. Cilvēks no Lamanšas».
– Ja es pareizi sapratu, iespējami divi varianti. Viens, kad aktieri dzied «dzīvajā», un otrs – kad skan studijas ieraksts.
Jā, pilnīgi pareizi. Bet arī tad, kad notiek studijas ieraksts, pirms tam ir jāstrādā ar aktieri, jo balss tomēr skanēs viņējā, nevis kāda cita vai kas elektroniski «sakonstruēts». Jāņem vērā, ka Alunāna teātris tomēr nav muzikālais teātris, tā ka līdz labam gala rezultātam dažreiz krietni jāpiestrādā. Nu tad arī strādājam, esmu no tām, ka nodziedāt dziesmu var iemācīt praktiski jebkuru cilvēku, ja nu vien nav kādu gluži fizisku defektu.
Interesanti bija ar jau pieminētajām «Jautrajām vindzorietēm», kur režisore Lūcija Ņefedova bija lūgusi uzrakstīt mūziku mūsu teātra labam draugam Mārim Lasmanim. Bet viņš bija nedaudz pārpratis un, labu gribēdams, katram tēlam uzrakstījis pa ārijai. Bet lomas jau bija sadalītas, tā ka jādzied vien bija arī tiem, kam tā dziedāšana ne visai padodas. Jāuzslavē aktieris Jānis Dūrējs, kurš tik cītīgi nāca, strādāja un mācījās, kamēr nonāca pie pilnīgi klausāma rezultāta. Lūk, šajā izrādē dziedājām «dzīvajā», pavadījumus spēlēja L.Karčevska.
– Kas vispār teātrī dzied labāk – pieredzējušie kadri vai jaunie aktieri?
Grūti pateikt, bet vispār mums ir vesela talantu plejāde. Ko vērts Arvīds Matisons vien! Viņam jau nemaz nevajag vērt muti vaļā, Arvīds paņem publiku ar savu būtību vien. Un viņam arī ir liela un skaista balss.
Nu, kas mums tie dziedošākie – Baiba Zaķevica, viņa, manuprāt, var nospēlēt jebkuru lomu. Mums ir daudz tādu cilvēku, kas varētu būt zvaigznes arī lielajā, profesionālajā, teātrī. Ivars Pirvics apveltīts ar ļoti daudziem talantiem, arī dziedāšanas. Vēl dziedošie ir Kaspars Brūvelis, Edgars Sondors. Tagadējā režisore Dace Vilne, ar kuru gan radio, gan televīzijā tika ierakstīta Ādolfa Alunāna «Bagātā brūte».
Kamēr Arvīds Matisons strādāja Latvijas Televīzijā, tikmēr mums bija iespējams šo to ierakstīt, sevišķi Alunānu ziņģes un kuplejas (mūzika – Nilolajs Alunāns, vārdi – Ādolfs Alunāns).
Spilgti atceros «Sādžas dakteri» pirms gadiem padsmit – mums nebija nošu, un kaut kādā veidā Arvīds Matisons uz ļoti īsu laikā tās sadabūja, bet ar tekstiem vācu valodā. Kas tas bija par darbu, kamēr izbūrāmies visam cauri, jo nekādas īpašās pavairojamās tehnikas un programmu tad vēl nebija, vajadzēja visu pārrakstīt ar roku, bet paspējām! Tā tapa puopera – tā mēs viņu nosaucām – ar Jāni Kurševu galvenajā lomā, bija arī Juris Vizbulis.
– Tiktāl par teātri un aktieru apmācīšanu, bet jums ir arī citas nodarbes. Piemēram, pati esat dziedājusi, turklāt arī klasisku repertuāru.
Svaigākais laikam ir pirms dažiem gadiem Sv.Annas baznīcā, kur dziedāju čellistes un manas draudzenes Rudītes Grīnvaldes jubilejas koncertā. Bet savulaik esmu vadījusi arī Annas baznīcas kori.
– Par koriem un ansambļiem vēl šis tas ir dzirdēts, turklāt sakarā ar panākumiem.
Esmu diriģējusi Spīdolas ģimnāzijas jaukto kori, arī Jelgavas 3. pamatskolas 3. – 6. līdz klašu kori. Līdz Skolēnu Dziesmu svētkiem Rīgā tikām.
Tagad gan ar koriem vairs nestrādāju, vadu vokālo ansambli Zaļeniekos, ar kuru pavasara skatē dabūjām pirmās pakāpes vērtējumu. Pat divus ansambļus – bērnu un sieviešu. Zaļeniekiem mani piesaistīja režisore L.Ņefedova, kur amatierteātrī arī tika iestudētas «Sievietes, sievietes».
– Vēl pavasara skatē pirmo pakāpi piešķīra arī jūsu vadītajam Valgundes vokālajam ansamblim «Ilūzija».
Ar to gan attiecības ir izbeigušās. Negribu nevienu vainot, bet man droši vien mazliet pietrūka diplomāta spēju.
Bet vislabāk man tomēr patīk teātrī – te ir tā vieta, kur pazūd laiks. Kad mēs satiekamies, nejūtam, cik ir pulkstenis. ◆
