Kādā 1985. gada ziemas dienā gar Driksas malu iepretī LLU stadionam ar suni pastaigājās vecāks vīrs.
Kādā 1985. gada ziemas dienā gar Driksas malu iepretī LLU stadionam ar suni pastaigājās vecāks vīrs. Vietā, kur tolaik upē gandrīz līdz vidum iesniedzās pilsētas notekūdeņu caurule, ar sniegu klātais ledus bija ļoti nedrošs. Vīrs to zināja, bet suns, ko viņš bija palaidis vaļā ar visu saiti, bīstamo vietu nepamanīja un ielūza. Saimnieks gāja savu četrkājaino draugu glābt un nokļuva ūdenī pats.
Labi, ka ielūzušo vīru pamanīja kāda garāmgājēja. Viņa sameklēja nolauztu vītola zaru un padeva to slīkstošajam. Cietušais satvēra koku un kaut kā turējās virs ūdens. Taču zars bija par tievu, sievietes un vīrieša spēki par vājiem, lai šādi ielūzušais izraustos no āliņģa.
Tobrīd apmēram simts metru attālajā LLU sporta namā notika peldētāju treniņš. Pie treneriem baseina malā pieskrēja kāda sieviete, iespējams, kolēģe no airētājiem, un teica, ka upē slīkst vīrietis. Uz notikuma vietu metās trīs vīri – peldēšanas treneri Viktors Maniševs, Arsens Miskarovs un Andris Blūmenfelds.
Ģērbušies īsās biksēs un T kreklos, kā jau cilvēki, kuru darbavietā gan ūdens, gan gaisa temperatūra ir plus 28 grādu. Ārā gan krietni mīnusi. Pieskrējis pie āliņģa, trijnieks uz ledus izveidoja dzīvo ķēdi. Andris, cik vien iespējams, tuvojās slīkstošajam un satvēra to aiz rokas. Savukārt Viktors turēja aiz kājām Andri, bet Arsens – Viktoru. Tomēr mēģinājums veco vīru izvilkt bija nesekmīgs. Plānais ledus ieliecās, Andris nokļuva ūdenī, bet slīcējs, jau atvadījies no dzīves, skumji teica, lai zēni laiž viņu vaļā. Taču tad Andris pamanīja suni ar siksniņu kaklā, kas jau brītiņu iepriekš saviem spēkiem bija izrausies no āliņģa un skraidīja turpat blakus. Dīvainā kārtā dzīvnieks paklausīja svešā cilvēka saucienam un pieskrēja klāt. Laikam juta, ka svešie palīdz viņa saimniekam. Andris noņēma sunim siksnu, tā bija pamatīga – no ādas –, apmeta un cieši savilka to ap slīkstošā vīra roku. Glābējiem nu bija iespējams atkāpties no āliņģa par apmēram pusotru metru. Tur ledus bija pietiekami izturīgs, lai varētu spēcīgi atsperties un izvilkt vīru no ūdens.
Konjaka pudele no meitas
Trijatā, pieturot pārgurušo un nosalušo onkuli aiz padusēm, Andris, Viktors un Arsens devās atpakaļ uz sporta namu, kur karstā dušā visi centās sasildīties. Jaunajiem vīriešiem tas līdzēja, bet onkulim, šķiet, ne. Andris domā, ka viņš tomēr saslima. Nākamajā dienā uz sporta namu atnāca onkuļa meita un atnesa tēva glābējiem konjaka pudeli. Vēlāk, kad tika dalīti valdības apbalvojumi, Andris un kundze, kas slīkstošajam bija padevusi vītola zaru, saņēma medaļas “Par slīcēju glābšanu” (padomju laikā tāds apbalvojums bija, mūsdienās diemžēl nav) , bet Viktors un Arsens – goda rakstus.
Tagad Jelgavā no šiem trijiem glābējiem ir tikai viens – Andris Blūmenfelds. Pāragri smagas slimības dēļ aizsaulē aizgājis Viktors Maniševs. Viņš daudziem peldētājiem atmiņā palicis kā apdāvināts treneris ar lielu personības pievilcību. Par 1980. gada Maskavas olimpisko spēļu sudraba medaļnieku Arsenu Miskarovu zināms, ka viņš ir kaut kur Britu salās. Gada sākumā Jelgavas muzejā izstādē par pilsētas izcilākajiem sportistiem bija aplūkojams īpašs A.Miskarovam veltīts stends, taču pats Arsens Jelgavā pēdējā laikā nav manīts.
Kā tālāk veidojās Andra Blūmenfelda dzīve? Tajā pašā 1985. gadā viņš apprecējās ar Leokādiju, meiteni, kura strādāja par šuvēju un kuru viņš laimīgi iepazina tolaik populārajā kafejnīcā “Dzirkstele”. Drīz piedzima dēls Arnolds. Arī trenera karjerā gribējās kaut ko jaunu. Tā Andris kopā ar Arsenu Miskarovu pārcēlās uz Saldu. Tur Lauksaimniecības tehnikumam tikko bija uzbūvēts peldbaseins, tāpēc vajadzēja radīt savu peldēšanas skolu. Taču vecāku ģimenes apstākļu dēļ Andris un Leokādija atgriezās Jelgavā. Kāds trenera Blūmenfelda bijušais audzēknis uzaicināja viņu strādāt RAF par direktora Boserta jaunizveidotā veselības ceha priekšnieka vietnieku. Andris teic, ka Bosertam bijušas interesantas idejas, ka mikroautobusā varētu likt Rīgā ražotus dīzeļmotorus, bet automašīnas priekšējo tiltu taisīt Jelgavas mašīnbūves rūpnīcā. Tomēr tās palika nerealizētas. RAF brūkot, lielais stadions pie Aviācijas ielas palika neuzcelts. Sadārdzinoties apkurei, pie 6. vidusskolas uzbūvētajā baseinā vairs nebija ūdens. 1993. gadā Andris ar Leokādiju pārcēlās uz Naudīti Dobeles rajonā.
Pie tēvu zemes ķeries klāt
Politiski represētais un diemžēl Latvijas atjaunošanu nesagaidījušais Andra tēvs bija cēlies no Naudītes zemniekiem. Atgūstot īpašuma tiesības, Andrim tur pienācās lauku mājas ar trīsdesmit hektāriem zemes. Sākumā bizness gāja labi – tirgum auga kāposti, kūtī piecpadsmit slaucamu govju (Andris pat iemācījās tās slaukt). 1994. gadā ģimenē piedzima meitiņa Karīna. Tad kāpostu audzētājiem uzradās spēcīgi konkurenti, šķiet, Polijā. Pilsētnieks bāzē tos varēja iegādāties par septiņiem santīmiem kilogramā, skolām un bērnudārziem aizliedza no zemniekiem “pa taisno” pirkt pienu, bet nodot to pienotavai nebija izdevīgi. Vienīgi zemes vērtība palielinājās. Tā Blūmenfeldi savus trīsdesmit hektārus iznomāja ārzemju firmai, kas tagad tur audzē labību. Andris cer, ka varbūt dēls Arnolds, kas mācās Zaļenieku arodvidusskolā, atgriezīsies no vectēva mantotajās mājās. Bet Andris un Leokādija atkal ir Jelgavā. Jau ceturto gadu Andris strādā par audzinātāju Jelgavas bērnunamā patversmē Zirgu ielā. Pedagoģija tomēr ir Andra pamatspecialitāte, kas savulaik gūta, studējot Fizkultūras institūtā. Viņš prot atrast ceļu uz pusaudžu sirdīm. Turklāt peldēšanas sacensībās starp Zemgales reģiona bērnunamiem jelgavnieki ir galvastiesu pārāki. Andris ar prieku teic, ka pilsētā ir atjaunota prasība visiem skolas bērniem, sākot no otrās klases, iemācīties peldēt.
Varbūt viens otrs lasītājs iebildīs – ko nu vairs rakstīt par attapību un varonību, kas reiz notikusi uz ledus. Taču ledus ir izgājis tikai upēs. Stāvošos ūdeņos – dīķos un vecos karjeros –, kā vakar apliecināja ugunsdzēsības un glābšanas dienesta postenī Kalnciemā, bļitkošana rit pilnā sparā. Šķiet, arī uz Peipusa ezeru vēl varētu doties kāds bļitkotāju autobuss. Jāņem arī vērā, ka lielāks ūdeņu “bums” mūs sagaida vasarā. Ir jāpārdomā, vai uz mums var paļauties, vai, kā Andris Blūmenfelds saka, pietiekami draudzējamies paši ar savu ar galvu. Lai arī cik tu būtu apdomīgs, jābūt gatavam, ka ļaunu joku var “piespēlēt” kaut vai paša mīļais sunītis.
