Divas savstarpēji nesaistītas epizodes man lika atkal iekarst un piedalīties diskusijās par bēgļu jautājumu, lai gan biju sev apsolījusies mazāk satraukties par to, ko domā citi.
Pirmajā gadījumā svinībās pie draugiem viena no viešņām, jau ienākot pa durvīm, pajautāja: «Un ko jūs domājat par bēgļiem?» Ar humoru izvairījos no šīs tēmas, atbildot, ka tā var sabojāt visu svinību pasākumu draugiem, jo, kas zina, kāds kašķis var sanākt ar citiem viesiem. Tomēr pēc laika jaunā sieviete sarunā iestarpināja frāzi par melnajiem, kas Latvijā ievazāšot visas tās slimības. Nu gan es vairs nenoturējos un pajautāju, lai nosauc piemērus. Ilgi minstinājusies, viņa savu paziņojumu spēja argumentēt vien ar to, ka pasaulē esot daudz slimību, piemēram, tagad aktuāls ir Zikas vīruss. Manas iebildes, ka tas gan vairāk attiecas, piemēram, uz Dienvidamerikas valstīm, netika ņemtas vērā.
Otrā gadījumā kāda no paziņām «feisbukā» dalījās ar savu sašutuma pilno vēsti, ka patvēruma meklētāju dēļ Muceniekos ierīkos doktorātu. Viņa publiski pauda sašutumu, jo viņas ģimene no kaimiņmiesta pie sava ārsta uz blakus ciemu piecu kilometru attālumā tiek reizi nedēļā (nav gan skaidrs, kāpēc tur būtu jāviesojas katru dienu). Viņa raksta: «Bet nu, protams, kas gan ir pilsoņa pienākumi un tiesības pret melnajiem. Fui. Sametās nelabi ap dūšu.»
Pilnībā spēju pieņemt, ka cilvēku attieksme pret imigrācijas jautājumiem var atšķirties. Man absolūti nepieņemama ir rasistisku saukļu publicēšana un citēšana vietā un nevietā. Un dīvaina šķiet arī iespējamo iebraucēju vainošana it visā. Tiesa gan, tas ir mūžvecs paņēmiens – atrodi kopīgu ienaidnieku, un būsiet draugi ar iepriekšējo naidnieku. Lūk, bēgļi, paši to nenojaušot, kļuvuši vainīgi gan pie Zikas vīrusa izplatības, gan pie Latvijas nesakārtotās rindu sistēmas medicīnā.
