Jelgavas Kultūras namā 17. septembrī pirmizrādi piedzīvos spēlfilma “Jelgava 94”.
Ar spēlfilmas “Jelgava 94” jauniešiem esam sarunājuši tikties Jura Podnieka studijas telpās Rīgā. Pie ieejas saskrienamies ar filmas režisoru Jāni Ābeli, pēc brītiņa satiekam arī producenti Antru Cilinsku. Un tepat arī paši galveno lomu atveidotāji – Bruno Bitenieks (Jānis), Endijs Žuks (Zombis) un Elizabete Zviedre (Kristīne). Alekss Tauriņš, kuram uzticēta Nāves loma, šobrīd atrodas ārzemēs, taču ir solījis būt klāt, kad filma tiks nodota skatītāju vērtējumam. Pirmizrāde paredzēta 17. septembrī Jelgavas Kultūras namā, kur nākamajās dienās tai sekos virkne seansu, lai filmu mūsu pilsētā noskatīties pagūtu pēc iespējas vairāk interesentu. Savukārt no 16. septembra kultūras nama 1. stāva galerijā būs skatāma filmas aizkadru fotoizstāde.
Spēlfilmas “Jelgava 94” pamatā ir Jāņa Joņeva tāda paša nosaukuma romāns, kas tika izdots 2013. gadā. Tas ir stāsts par pieaugšanu. “Stāsta centrā ir četrpadsmitgadīgais Jānis, Jelgavas puika ar “zubra” līmeņa mācību sasniegumiem, kurš cenšas būt neviena nepamanīts. Tomēr iemīlēšanās klasesbiedrenē Kristīnē un nejauši iegūtie draugi Nāve un Zombis neatgriežami aizsāk jaunu lappusi Jelgavas pusaudža dzīvē – ir jāspēlē grupā, jāklausās “metāls”, vajadzīgas īstās drēbes un līdz asarām jānoved skolotāji un vecāki,” teikts filmas aprakstā. Darbība risinās ar 1994. gada notikumiem fonā – cietumnieku izbēgšana Jelgavā, mūzikas ierakstu nelegālais tirgus, grupas “Nirvana” solista Kurta Kobeina nāve…
Bērnība Dailes teātrī
Filmas uzņemšana sākās 2017. gada decembrī. Kā vēsta tās veidotāju izplatītā informācija, galvenajai – Jāņa – lomai pieteicās vairāk nekā 500 puišu, savukārt meiteņu lomu atveidotājas varēja izvēlēties no vairāk nekā 200 kandidātēm. Sākotnēji Jāņa lomai bija izvēlēts cits jaunietis, taču kājas traumas dēļ viņš nevarēja turpināt filmēšanos. Lomu ieguva Bruno, kurš šoruden uzsācis mācības Rīgas Teikas vidusskolas 10. klasē. Provēm viņu pieteikusi mamma, domādama, ka piesaka dēlu filmai “Dvēseļu putenis”, taču ticis uzaicināts uz “Jelgavas 94” aktieru atlasi, stāsta jaunietis. Lai arī Bruno aicināts uz arvien jaunu atlases kārtu, ticība saviem spēkiem bijusi maza – šķitis, ka pie lomas tiks skolasbiedrs, kurš apmeklē aktieru skolu.
Savukārt Endiju pieteikties mudinājusi māsa, kura paziņojumu, ka tiek meklēti aktieri, pamanīja feisbukā. Jaunietim ir neliela pieredze aktiermākslā – divus gadus apmeklējis teātri “Zīļuks”. Maznozīmīgs nav fakts, ka visa viņa bērnība pagājusi teātrī. “Mana mamma strādāja Dailes teātrī par kafejnīcas vadītāju. Atceros, kā es skraidīju pa teātri, skatījos ģenerālmēģinājumus. Tās ir labas atmiņas,” teic Endijs, kurš dzīvo Salaspilī un mācās Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma 4. kursā par foto dizaina speciālistu – fotogrāfu.
Tā kā vasarai plānu nebija, Elizabete filmai pieteikusies kopā ar draudzenēm. “Nebiju domājusi, ka mani paņems, jo neesmu gājusi teātra pulciņos. Ilgi gaidīju e-pastu ar kādu ziņu. Pieteicos augustā, novembrī man atrakstīja, ka jānāk uz provēm. Nevienu nepazinu, bet sagaidīšana bija forša, uz galda mandarīni. Man patika atmosfēra,” atminas Elizabete. Kad zvanīts no studijas, lai paziņotu, ka meitene ir faktiski izraudzīta Kristīnes lomai, viņa bija stundās. Atzvanījusi un tajā pašā vakarā jau devusies uz laikošanu.
Filmā būs redzami arī jelgavnieki Mikus Svikulis un Matīss Ozols. Savu varoni Dīdžeju Mikus raksturo tā: “Viņš ir tāds “spicais”, bet arī kluss. Viņa sirdslieta ir mūzika, bet viņam ir svarīga arī izglītība. Viņš ir metālists “ar galvu”.” Mikus atzīst, ka filmēšanās bijusi nogurdinoša, bet arī jautra, jo darbojies kopā ar vienaudžiem. Arī filmēšanas komanda bijusi jauka. Mikus labprāt vēl kādreiz filmētos kādā projektā. Savukārt Matīss jau otro gadu studē aktieros.
Uzticas režisoram
Galveno lomu atveidotāji stāsta – uztraukušies tikai pašā filmēšanas sākumā, kamēr viss vēl svešs. Endijs satraucies pēc galvenā aktiera nomaiņas, taču pēc tam viss aizgājis raiti. Pats sevi no malas uzfilmētajā materiālā Zombja atveidotājs vēl nav redzējis. “Paļāvos uz režisoru – ja viņš saka, ka nofilmēts, tātad esmu izdarījis, kā viņam patīk. Gan jau būs labi,” domā Endijs.
Arī Bruno filmēšanas sākumā bija uztraucies, jo apkārt tikai sveši cilvēki. Arī viņš paļāvies uz režisoru. “Nofilmējām pirmo ainu, un sapratu – tiks filmēts, līdz rezultāts filmēšanas komandai patiks,” saka jaunietis. Te jaunieši sāk diskusiju un pa visiem kopā atceras filmēšanas terminoloģiju – kas ir aina, bet kas kadrs.
Elizabete savukārt vērtē – visgrūtākās bijušas tehniskās nianses. Piemēram, aina, kurā viņai jākrīt no krēsla, un tas jāizdara tā, lai neredzētu piestiprināto mikrofonu, un, ja iespējams, vēl jāparauj līdzi galds. Savukārt citā ainā līdz centimetra precizitātei izmērīta viņas atrašanās vieta. “Protams, saproti arī to, ka filmēšanas komanda ir ļoti liela – ja tu kavē, tu kavē visu komandu,” tā jauniete.
Mācās kopā ar varoni
Bruno Jāni raksturo kā introvertu, bet palaidnīgu un bezbailīgu jaunieti. Vai bija grūti iejusties lomā? Bruno teic, ka nē. Tā kā daudzas lietas, tāpat kā viņa varonis, jaunais metālmūzikas fans, iepriekš nebija pieredzējis, viņš tās mācījās kameras priekšā – mācījās Jānis, un mācījās arī Bruno. Piemēram, metālistiem raksturīgās “dziļumbumbas” – ievilkt cigareti, uzdzert pa virsu alu un tikai tad izpūst dūmus. Te nu jaunieši uzreiz steidz uzsvērt – neviens viņiem nav licis nedz smēķēt, nedz dzert alu: izmantotas neīstās cigaretes un pilnīgi nekaitīgs dzēriens.
Zombis filmā esot jokdaris, kuram prātā nedarbi un kurš par visu tikai pasmejoties. “Dzīvē cenšos visu uztvert jautri, daudz jokoju. Varbūt arī tāpēc man nebija grūti viņu notēlot,” spriež Endijs.
Savukārt Elizabetei sākumā bijis grūti saprast Kristīnes būtību. “Viņas darbības brīžam bija ļaunas. Bet tad režisors paskaidroja, ka viņai ir savi iemesli. Kristīne ir koķete, varbūt nedaudz lepna, pašpārliecināta,” savu varoni raksturo Elizabete.
Jauniete stāsta, ka šovasar nodarbojusies ar 2000. gadu sākuma videokasešu pārveidošanu digitālā formātā, tāpēc izdevies sajust tā laika un nedaudz arī 1990. gadu atmosfēru. “Man tiešām patīk 90. gadi – liekas, šodien jauniešu dzīvē ir par daudz telefonu, kādreiz viņi vairāk komunicēja. Šķiet, bija arī radošāki. Šodien, salīdzinot ar 90. gadiem, cilvēki daudz ceļo,” salīdzina Kristīnes lomas atveidotāja. Savukārt Endijs spriež – agrāk jaunieši bijuši spontānāki un varbūt pat drosmīgāki.
“Metāls” sirdī
Grāmatā un arī filmā liela nozīme ir metālmūzikai. Starp četriem galvenajiem varoņiem vistuvāk tai ikdienā, šķiet, ir Alekss – Nāves lomas atveidotājs. “Savu personāžu man ir diezgan viegli spēlēt, jo no manis prasa to, kas es esmu,” vienā no filmas aizkadru video viņš stāsta. “Nāve ir diezgan pedantisks, labi mācās, ļoti introverts. Metāls viņam ir ļoti svarīgs, tāpēc sākumā viņš nespēj pieņemt Jāni kā vienu no savējiem.”
Alekss atminas savus “metālista” gadus: “Taisījām “dziļumbumbas”, slēpāmies aiz garāžām, ārdījāmies pa jumtiem, tai pašā laikā tas man netraucēja veikt skolas darbus. Tomēr protestantiskais gars pret pasauli pastāvēja – gribējās rādīt gaisā vidējos pirkstus, visa pasaule grozījās tikai ap tevi. Jaunības maksimālisms, manuprāt, bija uz urrā,” viņš spriež un uzsver – “metāls” no viņa dzīves nekur nav pazudis. ““Metāls” man ir sirdī un vienmēr tur būs. Matus arī negrasos nogriezt, uz koncertiem eju, “giču” spēlēju,” tā viņš.
Kā noritēja sadarbība ar pārējiem aktieriem? “Viņi ir krietni jaunāki par mani, un sākumā šķita, ka kopīgu valodu būs grūti atrast. Bet ar šiem jauniešiem ir ļoti viegli komunicēt – puiši ir gudri, asprātīgi,” teic Alekss.
Savukārt Endijam rokmūzika un metālmūzika saistās ar vasaras izbraucieniem kopā ar vecākiem. To laikā skanējusi gan rokmūzika, gan metālmūzika – atmiņā palikušas daudzas amerikāņu rokgrupas “Mötley Crüe”, arī “Metallica” un “AC/DC” dziesmas. Elizabete nesmādē nevienu mūzikas žanru, ja nu vienīgi kantri, tāpēc mēdz klausīties arī metālmūziku.
Profesionāļi no lomas neiziet
Kopā ar jauniešiem spēlfilmā “Jelgava 94” būs redzami arī profesionāli aktieri – Ieva Puķe, Kaspars Gods, Māra Ķimele, Andris Keišs, Kaspars Aniņš, Jānis Jarāns, Ilze Pukinska, Elīna Vaska un citi. Kā jauniešiem izdevās sastrādāties ar pieredzes bagātajiem ekrāna kolēģiem? “Viņi bija ļoti draudzīgi, pamācīja. Forši bija strādāt kopā ar Gunu Zariņu. Viņa atveido stingro skolas direktori, un mums ir aina, kur nākam iekšā sporta zālē. Guna Zariņa jau pirms uznāciena iegāja tēlā, mani noskaņoja. Tā bija interesanta pieredze,” atceras Kristīnes lomas atveidotāja.
Jāņa mammu filmā spēlē I.Puķe. “Filmējām to, kā atgriežos mājās pēc ballītes un nobastotas skolas. Ieva Puķe pēc tam negāja ārā no tēla un visu laiku man pārmeta, ka nebiju skolā. To pamanīju profesionālajos aktieros – viņi, pretēji mums, dažreiz neiziet no lomas,” tā Bruno. Tāpat jauniešiem bija interesanti vērot darbā A.Keišu, kuram līdzi bija vesela mape ar teātrī apgūstamo tekstu, vai, piemēram, M.Ķimeli, kura devusi padomus arī filmas režisoram.
Gribētu būt aktieris
Vai pēc pirmās kino pieredzes jauniešiem ir āķis lūpā un gribētos izmēģināt savus spēkus, veidojot profesionāla aktiera karjeru? Endijs atbild apstiprinoši – lai gan mācās fotogrāfiju un arī strādā par fotogrāfu. “Esmu dzirdējis, ka Anglijā ir daudz labu aktieru skolu, bet tikt tajās ir diezgan neiespējami. Ja man radīsies iespēja būt teātra aktierim, to izmantošu. Fotogrāfija man ļoti patīk, un ar to tāpat nodarbotos brīvajā laikā,” viņš teic.
Turpretī Bruno ir sapratis, ka aktiera profesija ir grūts darbs un tam daudz jāziedo, tāpēc šobrīd par to nesapņo. Arī Elizabete ir līdzīgās domās. “Gribētu strādāt par aktrisi, bet tad viss pārējais paliek otrajā plānā. Ģimene man ir daudz svarīgāka. Man ļoti patīk darboties ar bērniem, tāpēc labprāt strādātu bērnudārzā, varbūt pat atvērtu savu privāto bērnudārzu. Bet domas par nākotni visu laiku mainās,” atzīst jauniete.
No paraugbērniem par spurainiem “metālistiem”
Spēlfilma “Jelgava 94” tiek veidota Jura Podnieka studijā. Tās režisors ir J.Ābele, scenārija autors – Matīss Gricmanis, operators Aigars Sērmukšs, mākslinieks Aivars Žukovskis, producente A.Cilinska. “Vēl jāsaliek pēdējie punkti uz i, bet ir labi padarīta darba sajūta. Varbūt nebija tik viegli, kā sākumā iedomājāmies – šķiet, tas tā ir vienmēr, kad notiek ļoti jaudīga pirmavota ekranizācija un jāatrod vispareizākais, lakoniskākais un precīzākais ceļš, kā to pārlikt filmā,” spriež A.Cilinska.
Viņa arī priecājas, cik veiksmīgi izdevies piemeklēt jauniešu lomu atveidotājus. “Viņi ir paraugbērni, mēs jau viņus sataisām tādus spurainus,” nosmaida A.Cilinska. Šķitis arī svarīgi uzņemt filmu, kurā tiek stāstīts pieaugšanas stāsts, jo pēc “Vai viegli būt jaunam?” šai jauniešu vecuma grupai domātas filmas Latvijā nav uzņemtas, teic producente.
“Jelgava 94” arī oficiāli atzīta par Latvijā pirmo filmu, kuras veidošanā ievēroti zaļās domāšanas principi.
Paveicās ar talantīgu draugu
Filmē Zombja istabā
Filma “Jelgava 94” pamatā uzņemta Jelgavā, atsevišķas ainas nofilmējot Jāņmuižā un Bauskā. Kad filmas veidotāji vēl tikai meklēja variantus, kur uzņemt pieteikuma treileri finansējuma piesaistei, jelgavnieks Ivars Diržinis piedāvāja dzīvokli, kurā pats audzis. Tajā bija saglabājušās senās mēbeles, “vecās, stilīgās tapetes ar bērziņiem”. Te tapa gan pirmais video virtuvē, kad vēl nebija zināms, vai filmas ideja tiks atbalstīta Nacionālajā kino centrā, gan arī vēlāk, jau filmas vajadzībām, tika filmēta Zombja istaba. Pats interesantākais – Ivars ir arī grāmatas Zombja prototips. “Tā ir mana istaba, kurā tusējāmies,” viņš rāda 90. gados uzņemtu fotogrāfiju. “Tur dažreiz apbrīnojami daudz cilvēku satilpa – dīvānā, šķiet, divās rindās cilvēki sēdēja. Nebija tās neērtības sajūtas, ka katram vajadzētu pietiekami brīvu telpu ap sevi,” stāsta Ivars.
Fotogrāfijās Ivars bieži redzams kopā ar Jāni Klīvi – sētas draugu kopš bērna kājas. Abi ar smaidu atceras, kā reiz no bērnudārza kopā mājās pārnākuši, bet, mammas nesatikuši, devušies atpakaļ, vēlreiz mērojot to pašu ceļu. Jānis savukārt ir grāmatā minētā Kārļa brālis. Jāņa brālis ar romāna autoru J.Joņevu kopā skolā mācījušies. Starp citu, Ivars un Jānis abi arī nofilmējušies filmā “Jelgava 94” un būs redzami ainās, kas pēc scenārija notiek villā “Medem”.
Katrs var sevi iztēloties
Draugus vienoja arī mūzika. “Mūzika bija viens no izpausmes veidiem. Jaunības maksimālisma periodā tas bija veids, kā protestējām pret ārējo pasauli vai gribējām ko pierādīt,” stāsta Jānis. 1990. gados “Nirvanu” klausījušies daudzi, bet līdz smagākiem ritmiem gan visi nav tikuši. “Grāmatā ir parādīts vairāk tas jaunībā izdzīvotais, mūzika ir tikai fons, kas ievilka piedzīvojumos. Katrs var sevi iztēloties romānā un atcerēties tos gadus. Šķiet, ka “Jelgava 94” varētu būt kā turpinājums filmai “Paradīze 89”. “Paradīzē” vecāki bija aizmirsuši savus bērnus, bet “Jelgavā” vecāki strādāja, augām paši. Toreiz brīvība bija daudz lielāka nekā tagad,” salīdzina Jānis.
Ivars stāsta, ka viņa aizraušanās vienmēr bijušas filmas (arī interneta laikmetā viņš joprojām iegādājas filmu oficiālos diskus, ko pasūta ārzemēs) un draugi bija tie, kas viņu izglītoja mūzikā. “Nezinu, kāpēc mēs izvēlējāmies tieši metālmūziku. Varbūt šķita, ka tas “normālais” diskotēku variants, kur aicina meitenes un džeki skūtām galvām iet dūres izvicināt, nav domāts mums. Patiesībā tās “nolaizītās” un pareizās diskotēkas bija daudz agresīvākas nekā mūsu “matainie” un saburzītie varianti, kur no malas varētu likties, ka tie taču vispār nav normāli cilvēki. Savā starpā mums nekad nenotika kautiņi, nebija kašķu – valdīja sava veida hipiju gaisotne,” atminas Ivars.
Joprojām uztur kontaktus
Kur, pēc draugu domām, slēpjas romāna “Jelgava 94” fenomens, kas uzrunājis tūkstošus ne vien Latvijā, bet nu jau arī ārzemēs? “Man liekas, tas ir attīstības posms, ar kuru katrs var sevi asociēt. Visam pa virsu inteliģentais sarkastiskais humoriņš, kur pašam jāsaprot, kurā brīdī autors pasmejas,” spriež Jānis. Ivars piemetina: “Man šķiet, pieaugot pamatlietas nemainās. Nedrošība, kompleksi, kamēr gūsti kādu atzinību, atrodi savu ceļu. Tagad ir modernākas tehnoloģijas, visi sēž telefonos, bet, domāju, tās sajūtas jauniešiem daudz drošākas nekļūst.”
Ivars un Jānis uzsver – grāmatas panākumi ir vienīgi tās autora J.Joņeva nopelns. “Mums paveicās, ka starp mums bija viens talantīgs džeks, kurš ir piefiksējis notikušo un guvis iedvesmu romānu sarakstīt,” teic Ivars. Lai arī grāmatas varoņos sazīmē sevi, abi lasītājus rosina atcerēties – romāns tomēr ir mākslas darbs, un ne viss bijis tieši tā, kā rakstīts. Kaut vai par piemēru minamas iesaukas – Ivars nekad nav bijis Zombis, kaut cilvēks ar šādu vārdu paziņu lokā pastāvēja.
Lai arī gadi pagājuši un katrs savā dzīvē, draugi joprojām uztur kontaktus. Pāris reižu gadā vai nu pie Jāņa, vai Ivara tiek sarīkoti mazie salidojumi, kuros piecinieks, tai skaitā grāmatas Nāve, Kārlis un Jānis, atkal labprāt satiekas.
Kā ar muzikālo gaumi? Vai tā ar gadiem mainījusies? Gan Ivaram, gan Jānim aizvien patīk tā pati mūzika, kas jaunībā, taču klāt nākuši arī mūsdienu mākslinieki. Piemēram, Jānis sestdien apmeklēja “Instrumentu” koncertu, kura vizuālo iespaidīgumu salīdzina ar pasaulslaveno “MUSE”. Ivars no pēdējiem apmeklētajiem koncertiem piemin “Prāta vētru” Jelgavā un “A-ha” Siguldas pilsdrupās.
