Lai Latvija varētu runāt par savas tautsaimniecības attīstīšanu, atveseļošanu uz eksporta palielināšanās rēķina, uzņēmējiem ir nepieciešams meklēt arvien jaunas nišas, rēķinoties ar globālajiem ekonomiskajiem procesiem, norāda SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.– Bieži ir spriests par to, kā Latvijā vēl varētu mainīties inflācijas rādītāji. Kāda tad ir gaidāmā situācija gan šogad, gan arī nākamajā gadā?Inflācijas rādītājs vēl ir salīdzinoši augsts, bet uz gada beigām tas pamazām kritīsies. Strauji aug gada vidējā inflācija – mūsu prognoze, ka tā varētu būt 4,4 procentu apmērā. Attiecībā uz nākamo gadu jāņem vērā globālie faktori, no kuriem esam atkarīgi. Pasaules ekonomikas attīstības fona ietekmē nospiestais arī mūsu inflācijas rādītājs būs zemāks, nekā novērojam šogad. Nav gaidāms šoks ne energoresursu, ne pārtikas cenu jomā. Kopējais lielais pieprasījuma pieaugums pēc pārtikas, kas saistījās ar ekonomikas kāpumu, vairs nav jūtams. Ir pazuduši ierobežojuma riski, kas saistījās ar sliktu ražu un dažādu resursu eksporta samazināšanu. Lai gan, protams, pieprasījums turpina palielināties, it īpaši lielajos reģionos – Āzijā. Iedzīvotāju skaits pasaulē turpina augt. Garākā termiņā pārtika pasaulē, protams, kļūs stipri dārgāka. Arī energoresursu cenu jomā šobrīd nav pamata gaidīt lielu pieaugumu, asas svārstības, tomēr pilnībā no tā izvairīties ilgtermiņā nevarēsim. Eksportējošās valstis ir ieinteresētas šiem resursiem noturēt augstu cenu, jāņem vērā arī ASV dolāra drukāšanas sekas, kā arī fakts, ka, piemēram, Kanādas reģionā naftas ieguves pašizmaksa kļuvusi stipri vien augstāka.– ASV paziņojusi par mērķi veikt būtisku valsts tēriņu samazinājumu, turklāt ilgtermiņā. Kādu iespaidu šis aspekts var atstāt uz Latvijas ekonomiku?Tas pašlaik ir viens no ietekmējošajiem faktoriem uz visas pasaules ekonomiku, skarot pat ietekmīgo valstu budžetus. Viens no riskiem pasaules ekonomikai, uz ko norādījis arī Starptautiskais Valūtas fonds, – izdevumu ierobežošana ir ļoti laba lieta, bet, lūdzu, nevajag to darīt visiem reizē. Jā, nepieciešamība pēc fiskālās konsolidācijas lielajās valstīs ir būtiska, bet, ja to dara visi reizē, tas var negatīvi atsaukties uz pasaules ekonomiku.– Bieži uzsvērts, ka Latvijas eksportu iespējams atveseļot tieši eksporta dēļ. Tajā pašā laikā ekonomiskās problēmas ir gan ASV, gan eirozonā. Vai nav tā, ka samazinās tieši tie tirgi, uz kuriem mēs eksportējam?Zināma starptautiskās tirdzniecības pārbalansēšana, protams, būs nepieciešama. Pasaule kļuvusi ļoti atvērta, un nesabalansētība, kas vērojama daudzās valstīs, ir viens no iemesliem krīzei, kuras priekšā pašlaik esam. Ja netiek sabalansēta vienas valsts strādāšana ar pārpalikumu ar citas valsts pārmērīgu dzīvošanu uz parāda, nonākam pie nesabalansētības.Mums, lai veicinātu patēriņu, līdzekļi ir jānopelna. Atrodot savu nišu, strādāt ir vieglāk, nekā iet iekšā stabilā tirgū un konkurēt ar lielajiem koncerniem. Tādējādi arī eksportam jānotiek caur vienmērīgu attīstību ar visu ekonomiku, neaizmirstot arī pakalpojumus un citas sfēras.– Nereti tiek apgalvots: ja pasauli pārņems jauna krīze, jauna recesija, tas Latviju var neskart tik smagi kā iepriekš. Cik tas ir objektīvi, bet cik – nepamatots optimisms?Uz jaunas recesijas iespējamību vairs nav jāskatās tik globāli, bet gan detalizētāk uz konkrētākiem reģioniem. Nav gaidāms, ka gadījumā, ja būs recesija, tā būs tikpat visaptveroša kā iepriekš. Daudzi rādītāji, piemēram, kapitāla patēriņš un investīcijas, jau tagad ir zemu nospiesti. Tādējādi arī iespēja, kur krist, ir pazudusi. Tāpēc mēs varētu sagaidīt reģionālu krīzi, kas gan arī var radīt jautājumus par to, kā eirozonā tā tiktu vadīta saistībā ar lielo parādu krīzi.– Bet vai tiešām reāla ir situācija, ka eirozonas parādu krīze varētu uz Latvijas ekonomiku neatsaukties?Ja paraugāmies uz mūsu reģionu, kļūst skaidrs, ka divi lielākie tirgi, uz kuriem tas strādā, ir Krievija un Vācija. Mūsu lielākie tirgi ir Igaunija un Lietuva. Igaunijai lielākais tirgus ir Somija, bet somiem – Krievija, Vācija, Zviedrija. Savukārt Lietuvai – Krievija. Toties Krievijas ekonomika vistiešākajā mērā balstās uz eksportu un labām energoresursu cenām, kas savukārt ir atkarīgas no kopējās ekonomiskās situācijas pasaulē. Tādējādi nav brīnums, ka Krievija ir paziņojusi – ja nepieciešams, tā ir gatava atbalstīt eirozonu. Tādējādi es neredzu pamatu kaut kādam haosam vai sabrukumam. Reālākais scenārijs ir tāds, ka kopējā finanšu tirgus radītā turbulence, nenoteiktība ar Grieķiju, Spāniju un Itāliju, kā arī nepieciešamība pēc fiskālās sabalansētības var mazināt izaugsmi nākamajā gadā. Visticamāk, mēs redzēsim, ka mūsu izaugsme nākamgad palēninās arī eksporta tirgu dēļ. Jāņem vērā, ka arī Vācijas ekonomikas prognozes nākamajam gadam samazinās no trim līdz nedaudz virs viena procenta. Lejupslīdes riski saglabāsies, bet, ja tiks pieņemti saprātīgi, pārdomāti lēmumi, no recesijas mēs izvairīsimies.– Ko varētu nosaukt par galveno šogad Latvijā novērojamās inflācijas iemeslu – patēriņa pieaugumu, nodokļu un regulējamo cenu kāpumu vai vēl kaut ko citu?Vispirms bija nodokļu konsolidācijas efekts. Tika radīts efekts, kas veicināja arī energoresursu un patēriņa cenu kāpumu. Protams, jārunā arī par pasaulē vērojamo pieprasījuma kāpumu, piemēram, pārtikai. Diezgan strauji atjaunojās pozitīvās gaidas, un arī tas atsaucās uz mūsu tirgu. Jārunā arī par dažādām niansēm, piemēram, griķu cenu kāpumu, mirkli, kad pēkšņi pietrūka kartupeļu, kam arī bija sava loma.– Uz kā rēķina palielinājās iekšējais patēriņš? Nevar taču apgalvot, ka šogad būtu audzis iedzīvotāju ienākumu līmenis.Pašreiz vērojamais tirdzniecības kāpums lielā mērā ir, pateicoties automašīnu pārdošanas pieaugumam. Daudzi uzņēmumi sāk atjaunot savus autoparkus, privātpersonām atkal ir vieglāk pieejams līzings. Mazumtirdzniecībā pēdējos mēnešos augusi aktivitāte patēriņa kredītu jomā. Tā vai citādi ekonomikas pieaugums, efektivitāte tomēr ir bijusi. Sava loma ir arī ēnu ekonomikai – vairumā gadījumu šādi iegūta nauda tiek novirzīta patēriņa preču iegādei. Arī bezdarbs nedaudz samazinājies.Ļoti liels iespaids ir no tūristu pieplūduma Latvijā, it īpaši Rīgā, kur «šopings» lielā mērā balstās uz nerezidentiem. Ļoti daudz pie mums redzamas gan automašīnas ar Krievijas valsts numura zīmēm, gan arī ārvalstu satiksmes autobusi. Protams, nevar noliegt, ka iekšējais pozitīvisms, it īpaši gada otrajā ceturksnī, kļuva jūtami lielāks. Iespējams, šis pozitīvisms bija subjektīvs, bet patērētāji kļuva nedaudz atbrīvotāki. Iespējams, sava loma bija dažādiem ekonomiskajiem rādītājiem, kuri pēdējā laikā uzlabojas. Piemēram, bezdarba līmenis valstī gan joprojām ir augsts, bet tam ir tendence samazināties – nodarbinātības rādītāji palielinās. Tas rada nelielu drošības sajūtu.Protams, kopējā iedzīvotāju pirktspēja joprojām ir ļoti zema, un negatīva loma bijusi inflācijai. Bruto algas pieaugumu, kas nelielā apmērā tomēr bija manāms, faktiski «noēda» inflācija. Tas viss kopumā tomēr bija par labu tam, lai iedzīvotāji nedaudz aktivizētu patēriņu.Savulaik izskanēja bažas, ka Latvijas ekonomiskā attīstība no recesijas pāraugs tā saucamajā stagflācijā. Vai šādas bažas vēl ir aktuālas?Mēs joprojām ļoti daudz diskutējam par to – ir vai nav vēl Latvijā ekonomiskā krīze. Jautājums ir par to, kā katrs no mums to saprot. Protams, vienmēr jāskatās uz to punktu, no kura lejupslīde sākusies. Skaidrs, ka mūsu savulaik sasniegtās izaugsmes augstākais punkts patiesībā bija ilūzija – tas bija «burbulis», ko radīja nesamērīgi aizņemta nauda. Šobrīd ekonomika tiešām ir sabalansējusies savu iespēju robežās. Pirktspēja, protams, ir nospiesta, bet to veicināt mēs varam tikai tad, ja spējam attīstīt eksportējošo, ienākumus ģenerējošo ekonomikas daļu. Nenoliedzami mums jāņem vērā arī reālā situācija pasaulē, kas norāda, ka tuvākajos gados tik fundamentāla, strauja izaugsme, kādu vērojām laika posmā no 2000. līdz 2007. gadam, vairs nebūs. Daudz kur parāds ir ļoti lielā mērā akumulēts. Uzticība un ticība tam, ka es varu aizņemties, plānot savu darbību, rēķinoties, ka mana darbība aug, vairs nav tāda kā agrāk. Savulaik mēs daudz ko darījām uz parāda, bet šobrīd ticība parādam vairs nav tik liela. Kamēr parādu līmenis tiks nolīdzināts līdz tādam līmenim, kas rada ticību gan pasaulē, gan arī pašmāju tirgū, paies vairāki gadi. Tādējādi ir skaidrs, ka mūsu izaugsme vairs nebūs tik viegla un brīva, kādu nesenā pagātnē bijām pieraduši redzēt. Vairs nevaram rēķināties ar astoņu līdz desmit procentu ekonomikas pieaugumu gadā. Mēs, protams, redzam, ka atsevišķi uzņēmumi spēj augt diezgan ātri, bet tas ir iespējams vien tik ilgi, kamēr tie ir mazi. Un, protams, ekonomikas pieaugums būs stipri vien mērenāks. Fundamentāli makroskaitļi rāda, ka savā attīstībā esam pavirzījušies pareizā virzienā, bet pie tādām atziņām kā mēs nonākušas daudzas valstis. Ja esam izdomājuši atnākt uz kādu tirgu, kur ir nonākuši vēl kadi konkurenti, mūsu iespējas kļūst ierobežotākas. Runa ir gan par makrolīmeņa, gan mikrolīmeņa jautājumiem – mums jākļūst koncentrētākiem, eksportsējīgākiem. Mūsu ekonomika ir maza, darbaspēka resursi – ierobežoti, tāpēc jeburai darbībai jābūt rūpīgi izplānotai.
