«Jelgavai jau nu Gunāru Priedi vajadzētu pazīt, jo mēs Ādolfa Alunāna teātrī esam iestudējuši vismaz 15 dramaturga lugas,» skaita Lūcija Ņefedova, Ā.Alunāna Jelgavas teātra galvenā režisore, izrādes «Vai mēs viņu pazīsim?» inscenētāja.
««Lai arī rudens», tāpat kā «Normunda meitene» un «Vikas pirmā balle», ar savu kopumā gaišo optimismu jūsmināja daudzus.
Luga «Trīspadsmitā» vēl kaut kā aizgāja, bet, kad gribējām iestudēt «Smaržo sēnes», sākās tāds skandāls un apkārtraksti, ka tiku pataisīta par lielo disidenti,» atceras režisore. «Jo es biju vienīgā, kas kolēģijas sēdē uzdrošinājās izteikt savas domas un manai pedagoģei Verai Baļunai nācās pielikt ne mazums pūļu, lai pierunātu toreizējo kultūras ministru Vladimiru Kaupužu atstāt mani Latvijas Valsts konservatorijā.»
«Un tad sākās – neļāva iestudēt ne «Jāņi slimnīcā», ne lugu «Zilā». Tā bija vesela politiska kampaņa, jo man izdevās ļoti precīzi uzķert dramaturga domu, ko toreizējās vienīgās partijas centrālā komiteja līdz ar viņu «pelēkajiem kardināliem» nebija spējuši atšifrēt.»
«Mūsu teātrī Gunārs Priede bija ļoti biežs viesis,» par spīti grūtībām, ar dramaturga lugu iestudējumiem L.Ņefedovai saistās arī daudzas patīkamas atmiņas. «Faktiski mūsu teātrī esam iestudējuši visvairāk Priedes lugu, pat vairāk nekā profesionālajos,» tāpēc režisorei L.Ņefedovai nedaudz kremt, ka G.Priedes «Kopotajos rakstos» to sastādītāja Ieva Struka pieminējusi tikai profesionālo teātru lomu. Bet tādas lugas kā «Artemīda» un «Vecrīgas lībieša portrets» profesionālajos teātros vispār nav iestudētas, tās skatuves gaismu ieraudzījušas tikai Jelgavā.
Ierakstu jaunās izrādes «Vai mēs viņu pazīsim?» programmiņā režisore L.Ņefedova sāk ar atvainošanos, ka «rakstītais nes sevī daudz nostalģijas, pat sava veida asaras par to, kas bijis un noticis». ◆
«Vecrīgas lībieša portreta» pirmiestudējuma tiesības jelgavniekiem ar prieku nodevu ne tikai tāpēc, ka gaišā atmiņā palikusi mūsu iepriekšējā sadarbība. Likās, ka viņi, īsti darba cilvēki būdami, vislabāk spēs saprast jaunās lugas tēlus – celtniekus, kas no visiem Latvijas novadiem sabraukuši uz Neklātienes tehnikuma sesiju Rīgā.
Lūk, viņi – Tautas teātra aktieri – sasēduši skolas solos… Es stāvu savā vietā aiz pults, skatos viņos un jautāju sev, ar ko tad viņi atšķiras no tiem ļaudīm, kam es jau kuro gadu šajā pašā auditorijā mācu būvmateriālus, ēku daļas un arhitektūras vēsturi (G.Priedes pamatprofesija – red.).
Ne ar ko…
Pēc tam mēs ar abām režisorēm (Lūcija Ņefedova un Inta Alekse – red.) un aktieriem staigājam pa Vecrīgu, es viņiem rādu lībieša portretu Doma sienā… Gluži tāpat, it kā viņu vietā būtu īstie neklātnieki…»
Gunārs Priede 1972. gada februārī
