Tāds visai bieži dzirdēts teiciens, vai ne? Un, kas nav galīgi naivs, tas sapratīs, ka te patiesībā nav runas ne par piedošanu, ne atvainošanos.
Tāds visai bieži dzirdēts teiciens, vai ne? Un, kas nav galīgi naivs, tas sapratīs, ka te patiesībā nav runas ne par piedošanu, ne atvainošanos. Jo tie īstie atvainošanās vārdi tik viegli pār lūpām vis nenāk.
Kāpēc mūsu sabiedrības cilvēkam gluži ikdienišķās situācijās ir tik grūti atzīt savu kļūmi? Kāpēc atbildību par neveiksmi vienmēr gribas uzvelt citam? Tas varētu būt gan sociālpsihologu pētījuma, gan katra personīgu pārdomu priekšmets. Ierosmei – dažs jau pabalējis un arī pavisam svaigs piemērs.
Dobeles mikroautobusā Rīgas autoostā sasēduši pasažieri, lai teju, teju dotos ceļā. Pienāk vēl divi aizkavējušies un bez biļetēm. Vai nav brīvu vietu? Šoferis no savas sēdvietas pārlaiž acis salonam, nez kāpēc sadusmojas – viņaprāt, viens esot bez biļetes – un gaida atzīšanos. Neviens tomēr neatzīstas, un nokavējušies ļautiņi tikmēr nedroši jau dodas uz kasēm, lai brauktu nākamajā stundā. Šoferis tikmēr pārbauda biļetes (kas visiem tomēr, izrādās, ir) un atklāj vēl divas brīvas vietas. Bet potenciālie braucēji jau gabalā. Ir klāt arī atiešanas pēdējā sekunde, un salonā valda nospiedošs klusums. Kad tiekam jau līdz tirgus spīķeriem, vadītājs nenovaldās:
– Kas jums liek līst blakus šoferim, kad salonā vēl brīvas vietas! – tas ir viņa «uzrūciens» blakussēdētājiem un acīmredzot vienlaikus arī atvainošanās par neuzticību biļešu lietās visiem pārējiem.
Pavēls vakars pārtikas veikalā. Kāds kungs, acīmredzot iebraucējs, pērk vakariņām sieru un vēlas arī pusklaipiņu baltmaizes.
– Šo maizi mēs negriežam, – paziņo pārdevēja ar izteiksmi «ko vēl neiedomāsies!» sejā.
Kungs ir samulsis un atvainojas par savu aplamo vēlēšanos. Pārdevēja jau pievērsusies nākamajam klientam, kad iepriekšējais, gar leti vērdamies, tomēr ieraudzījis jau nogrieztu pusklaipu tieši savas iekārotās maizes.
– Piedodiet, bet šeit ir tāds puskukulis…
Pārdevējas acu skats vēršas aptuveni 45 grādu leņķī, tajā var ietilpt lete un nelielā pircēju rinda, bet vairs ne viņš. Atraidītais pircējs tomēr vēl cer, un šī ir tā reize, kad nav jāmirst reizē ar cerību. Pienāk vēl viena meiča, acīm redzami laipnāka, un viņš tiek pie maizes. Laikam taču tukšais vēders arī iepriekš trīsreiz atvainojušos kungu tomēr ir padarījis kašķīgu:
– Vai tagad nebūtu jūsu kārta atvainoties?
Pārdevēja, protams, izliekas par beigtu. Piedodiet, atvainojiet,… tā joprojām paliek «mūsu» problēma.
