Kam gan patīk atzīt savas kļūdas?! No žurnālista pieredzes zinu, kā ir pēc kļūdainajām publikācijām rakstīt precizējumus pēc tam, kad steigā vai paviršībā nogājis greizi. Vēl vairāk vajag saņemties, ja nākas atvainoties personīgi. Taču, kad atvainošanās pieņemta, kļūst vieglāk ap sirdi. Tas gan.Ne tik bieži savas kļūdas atzīst mūsu politiķi un vadītāji. Tāpēc šodien laikrakstā publicētā ziņa, ka Ozolnieku novada pašvaldības izpilddirektors Pēteris Veļeckis atvainojies Teteles iedzīvotājam atslēdzniekam Viktoram Krasņikovam par pusotra gada garumā nepareizi aprēķināto sauso atkritumu izvešanas maksu, varētu būt ievērības vērta. Pārpratums it kā sīks, skāde cietušajam – daži lati. Tomēr arī šajā sīkumā pozitīvi atklājas izpilddirektora personība. Vadītājs uzņēmās vainu par kāda pašvaldības darbinieka kļūdu, nevis «atrakstījās» frāzēm, kā tas nereti gadās. Ne tik pozitīvā gaisotnē jāpiebilst, ka novada administrācijas pārstāvja atvainošanās nāca tikai pēc tam, kad Krasņikovs bija aizsūdzējies gan līdz «Zemgales Ziņām», gan arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Edmundam Sprūdžam. Droši vien novada pašvaldībā bija skaidrs, ka Krasņikovs ir principiāls vīrs, kurš savai taisnībai neatmetīs ar roku. Cauri laikiem dzīvo latviešu pastāsts par gudru, lēnprātīgu čigānu, kurš dusmās kādam savam pāridarītājam teicis: «Kaut tu lepns paliktu!». Tas nav pretrunā ar bieži vien oficiālās runās atkārtoto, ka mums vajag būt lepniem par savu pilsētu, novadu un galu galā arī par sevi pašu. Čigāna teiciens ir par ko citu – par uzpūtību, ietiepību, kritikas noliegšanu, kuras dēļ var kaut kaklu lauzt. Ar vārdiem «piedod» vai «atvaino» taču bieži vien sākas ceļš no sirds uz sirdi, bet amatpersonām – uz vēlētāju atbalstu.
