Pati esmu dalījusi lapiņas ar latvju kara dainām 16. marta piemiņas pasākumos pie Brīvības pieminekļa, kur tika godāta latviešu karotāja spēka apziņa. Zināms, ka Otrā pasaules karā 1944. gada 16. martā pie Veļikijiem Lukiem abas latviešu leģiona divīzijas cīnījās kopā. Leģionā bija mans tēva māsas vīrs pulkvedis leitnants Kārlis Zīverts, kapos pie Mores guļ pusbrālis Tālivaldis Brigaders, arī mammas jaunākais brālis Rolands Belickis īsu brīdi bija leģionārs. Pazinu daudzus, maz kāds šodien ir vēl dzīvs. Piedodiet, vecie puikas, bet nesen, pārlasot vēl joprojām iznākošo trimdas latviešu žurnālus «Jaunā Gaita», atradu diezgan ticamu rakstu. Proti, pavēlei par kopīgo latviešu uzbrukumu pie Veļikijiem Lukiem esot bijis pavisam dīvains iemesls. Kāds no mūsu retajiem augstākajiem virsniekiem vācu armijā pie vakariņu galda saderējis, ka latvieši tiks galā ar krievu aizsardzības līniju, ko vācieši paši nevarēja pārvarēt, ja vien abas leģiona divīzijas tiks palaistas kopā. Tātad latviešu patriotiskā pacēluma un ziedoto dzīvību iemesls bija vieglprātīgu, mazliet iedzērušu virsnieku derības. Līdz ar to vairs par leģiona dienu runāt negribas. Pretējā – antifašistu – pusē 16. martā demonstrējošajiem ar dzeltenajām sešstūru zvaigznēm arī nav idejiskā pamata. Tikai tāda bļaustīšanās hokeja fanu līmenī. Leģionāri jau nebija ebreju šāvēji. Tos noziegumus darīja tie, kuri baidījās iet uz fronti, kur dzīvība bija jāpakļauj briesmām. Dažkārt arī tie, kuri savā lieluma mānijā gribēja nežēlīgi atmaksāt agrākajiem kredīta devējiem. Mīļajam Dievam tās visas ir apmaldījušās dvēseles, kam vajadzētu dzīvot mierā. Sevišķi šādā laikā, kad nelaimju jau tā pietiek Japānas dabas katastrofās.
