Pagājušais gads man beidzās ar nepatīkamu pārsteigumu. 31. decembra rītā atklāju, ka naktī mana auto durvju stikls pārvērties neskaitāmās lauskās un garnadži līdzi sev aiznesuši necilo automagnetolu.
Pagājušais gads man beidzās ar nepatīkamu pārsteigumu. 31. decembra rītā atklāju, ka naktī mana auto durvju stikls pārvērties neskaitāmās lauskās un garnadži līdzi sev aiznesuši necilo automagnetolu. Naudas izteiksmē zaudējums jau nebūtu tik liels, taču skaidrs bija tas, ka ar auto bez stikla mīnus 15 grādos braukt uz Jaungada svinībām pie draugiem nevarēšu.
Lai nu kā, bet Jaungads tika sagaidīts godam, un sestdiena, 2. janvāris, bija diena, kad beidzot iegadījās brīvs brīdis, lai parūpētos par spēkrata durvju stikla atjaunošanu. Zvanot autoservisiem un kapsētām, uzzināju, ka šāds stikls nav nemaz tik vienkārši dabūjams. Bet – tavu laimi – RAF tuvumā esoša autoservisa darbinieks pa tālruni apgalvoja, ka viņiem šāds stikls esot, lai braucot šurp. Par pieciem latiem man solīja pārdot stiklu un par trijiem – ielikt vietā. Tā nu, drebinoties caurcaurēm izsalušajā vāģītī, lēnītēm čunčināju uz RAF pusi.
Nonācu galā un izstāstīju arī servisa administratoram savu bēdu. Aizsūtīja uz angāru, kur atradīšot stiklu. Labu brīdi aukstumā pūlējos piebraukt pie metāllūžņiem apkrāmētā angāra. Tas izdevās. Mani sagaidīja divi vīrieši un solījās tūliņ sameklēt stiklu. Tūliņ – tas nozīmēja aptuveni 45 minūšu kravāšanos pa auto stiklu un citu detaļu kalniem. Tās dienas mīnus 20 grādos laiks vilkās neiedomājami lēni. Un it kā ar to vēl būtu par maz, velti nokrāmējušies, abi vīri secināja: tāda stikla viņiem nav.
“Kur vēl varētu meklēt?” pavaicāju. “Varbūt mēģiniet Ozolniekos,” atteica nosalušais vīrietis un iegāja angārā sildīties.
Zaudēt vairs neko nevarēju. No sala kājas, rokas un deguns jau bija nejutīgi, tāpēc atkal sēdos aukstajā auto un braucu uz Ozolniekiem. Tur meklēšana atkārtojās. Taču, par lielu sajūsmu, autoservisa saimnieki atļāva man apsildīties sarga būdiņā, kur bija tik silti un omulīgi kā paradīzē. “Paradīzes” darbinieks atrada arī stiklu un – kas bija pats jaukākais – sacīja: “Auto meistars gan patlaban ir aizņemts, taču jums palīdzēs un tūliņ iestiklos jūsu auto durvis.” Patīkami skanēja arī viņa nosauktā cena, kas bija mazāka par to, ko no manis gribēja iekasēt iepriekšējā autoservisā.
Sēžot siltajā sarga būdiņā un vērojot, cik rūpīgi ap manu stiklu darbojas nosalušais auto meistars, sāku domāt par to, cik ļoti atšķirīga var būt attieksme pret klientiem. Skumji par vīriem pie RAF, bet prieks par tiem, kas strādā Ozolniekos. Prieks bija vēl lielāks, kad iestiklotājs, berzējot nosalušās rokas, man bez maksas durvīs iemontēja arī jaunu plastmasas apdares detaļu, bez kuras, viņaprāt, durvis izskatītos slikti.
Cik slikti man beidzās vecais gads, tik lieliski iesākās jaunais! Un lai veicas visiem pasaules iejūtīgajiem pakalpojumu sniedzējiem!
