Daudziem, kas saskārušies ar robežsardzes un muitas darbu, prātā palikuši dažādi iespaidi. Varbūt kaut kas no triju jelgavnieku pieredzes var noderēt arī citiem, kaut vai tādēļ, lai nenokļūtu līdzīgās situācijās.
Daudziem, kas saskārušies ar robežsardzes un muitas darbu, prātā palikuši dažādi iespaidi. Varbūt kaut kas no triju jelgavnieku pieredzes var noderēt arī citiem, kaut vai tādēļ, lai nenokļūtu līdzīgās situācijās.
Triju līmes tūbiņu dēļ…
Aivara Rokjāņa vadītais akciju sabiedrības «Auto remonts» autoserviss jau daudzus gadus līmē ieplīsušus auto stiklus. Tam nepieciešama speciāla līme, ko uzņēmums pēc kataloga regulāri pasūta no ASV. «Līdz šim dažus mililitrus lielās līmes tūbiņas saņēmu Jelgavas pastā, pirms tam aizpildot muitas deklarāciju un atmuitojot tās tepat mūsu pilsētā,» stāsta A.Rokjānis. «Taču šogad man piezvanīja, ka sūtījumu saņemt jābrauc uz Rīgas Centrālo pastu.»
Rīgas pastā servisa vadītājam tika paziņots, ka šoreiz Amerikas firma līmi nosūtījusi ar starptautiskā kurjerpasta firmas «UPS» starpniecību, tāpēc prece jāatmuito galvaspilsētā. Lielās rindas dēļ pasta darbinieki A.Rokjāni uzreiz neapkalpoja un lūdza atbraukt pēc trim dienām. Vispirms gan viņam bija jāparakstās uz tukšas muitas deklarācijas veidlapas, kā arī jāiesniedz pasta darbiniekiem muitas firmas sastādīta preču deklarācija, par ko bija jāsamaksā četri lati.
Pēc trim dienām servisa vadītājs atkal ieradās Centrālajā pastā, taču muitas deklarācija vēl nebija gatava. Pēc skarbu vārdu apmaiņas pasta darbinieki apsolīja dokumentu aizpildīt 20 minūšu laikā un ieteica klientam tajā pašā laikā pie cita lodziņa samaksāt par piegādāto preci un pasta izdevumus. Iedeva viņam arī lapiņu, uz kuras bija rakstīts, cik daudz un par ko jāmaksā. Tiesa gan, nepateica, ka naudas iekasētājai ir pusdienlaiks…
Servisa vadītājs devās uz tuvāko banku. Tur darbiniece bija neizpratnē par lapiņu, uz kuras gan bija minētas summas, bet nebija teikts, uz kādiem kontiem tās jāpārskaita. Pati sameklējusi pārskaitījuma adresātus, bankas darbiniece iekasēja vajadzīgo summu un izsniedza A.Rokjānim darījuma kvīti. Interesanti, ka, vēloties ietaupīt laiku un pārskaitīt naudu ar bankas starpniecību, servisa vadītājam viena santīma lielā iepakojuma nodokļa nomaksai bija jāiztērē arī viens lats par bankas pārskaitījumu.
Rīgas Centrālā pasta apkaimē A.Rokjānis todien pavadīja jau otro stundu, un beidzot bija pienācis brīdis, kad viņš ar bankas pārskaitījuma apliecinājumu devās pie pasta lodziņa saņemt pasūtīto līmi. Bet… izrādījās, ka pastā preces nemaz nav, jo to firma «UPS» pēc atmuitošanas piegādā uz mājām. Mantu varot saņemt arī kurjerpasta noliktavā Pārdaugavā. Klients patiesi sadusmojies un braucis mājās: «Noliktava atradās pa ceļam uz Jelgavu, bet es nolēmu principa pēc pagaidīt, kamēr tā saucamais kurjerpasts preci piegādās autoservisā.»
Nav izstāstāms, kādas emocijas servisa vadītājā izraisīja firmas «UPS» pārstāvja ierašanās ar trim mazītiņajām līmes tūbiņām. Skaidrs ir tikai viens – šā kurjerpasta pakalpojumus viņš vairs neizmantos.
Ovācijas aiz ostas vārtiem
Marita Asarīte strādā Jelgavas 2. ģimnāzijā, brīvajā laikā viņa ceļo kopā ar vīru un meitu. Jūlija vidū ģimene devās uz Zviedriju ar pirmo Latvijas prāmi «Mols». «Nepiekrītu tiem, kas par jauno prāmi izsakās negatīvi, mēs ar braucienu bijām ļoti apmierināti,» stāsta Marita. «Manas ģimenes nepatīkamās emocijas saistītas ar nokāpšanu no prāmja Rīgas pasažieru ostā.»
Asarīšu ģimene ir daudz ceļojusi ar prāmjiem un zina, ka citās valstīs nokāpšana no šā transportlīdzekļa un dokumentu pārbaude notiek ļoti raiti. Automašīna ar pasažieriem izbrauc no prāmja, apstājas pie robežsargu posteņa, cilvēki neizkāpjot parāda pases un pēc brīža jau drīkst doties savās gaitās.
Rīgā viss bija citādi. Automašīnai nobraucot no prāmja, Maritu ar meitu no tās izsēdināja, un viņām kopā ar daudziem citiem pasažieriem dokumentu kontrole bija jāiziet, stāvot garā rindā. Maritas vīrs turpretim palika automašīnā – tai uz pārbaudi bija jāstāv mašīnu rindā, lai saņemtu atļauju atgriezties Latvijā. Marita nopūšas: bijis žēl skatīties, kā cienījama vecuma zviedru tūristes bijušas spiestas mērot garo ceļa gabalu kājām un stāvēt rindā pie robežsardzes posteņa, kamēr viņu dzīvesbiedri ar visām mantām un auto atrodas citur. Kādai zviedru sievietei līdzi bijis zīdainis, kuram vajadzēja nomainīt autiņbiksītes, taču soma ar bērna lietām bija pie viņas vīra. Pasažieru ostas darbinieki slikti prata angļu valodu, taču sievietei galu galā izdevās viņiem izskaidrot lietas būtību un izlūgties, lai viņas vīram atļauj atnest somu ar autiņbiksītēm.
Izgājušas dokumentu kontroli, Marita ar meitu nokļuva aiz Rīgas pasažieru ostas vārtiem. Tur, sēžot uz akmeņiem kopā ar citiem tūristiem, viņām vēl divas stundas bija jāgaida, kamēr dokumentu kontroli izies ģimenes tēvs ar automašīnu. «Uz prāmja bija apmēram 40 automašīnu, un tās uz kontroli gaidīja vienā rindā. Daudziem zviedriem nebija Latvijā vajadzīgās transportlīdzekļu apdrošināšanas polises, un pārējiem vajadzēja gaidīt rindā, kamēr viņi dokumentus nokārtoja,» stāsta Marita. Citu valstu robežkontroles punktos automašīna, kurai nav kārtībā dokumenti, pabrauc malā.
Saka jau, ka cilvēkam izmisumā bieži vien atmostas humora izjūta. Līdzīgi bija arī šoreiz – pavadot divas stundas aiz ostas vārtiem, Marita ar meitu ievēroja, ka sākumā ārzemju ceļotāju grupa bija neizpratnē par notiekošo un klusi gaidīja savas automašīnas. Taču pēc kāda laika viņi jau ar aplausiem sagaidīja katru automašīnu, kurai bija izdevies izkļūt laukā pa ostas vārtiem.
Piespiedu dāvana valstij
Jelgavnieks Boriss no Kanādas firmas bija pasūtījis inventāru kādam eksotiskam sporta veidam. «Latvijā šāda prece nav nopērkama, bet, ievedot to mūsu valstī, ir jāmaksā attiecīgi nodokļi,» stāsta sportists. Kādu laiku gaidījis pasūtījumu no Kanādas, Boriss nolēma uzzināt, kur tad ir palikušas viņa pasūtītās mantas. Kurjerpastā viņam paziņoja, ka tās atrodas muitas noliktavā, bet uz mājām netiks piegādātas pirms atmuitošanas Rīgas lidostā. Tas jāizdara pašam pasūtītājam. «Varu iedomāties, cik priecīgs par šādu atbildi būtu preču pasūtītājs no attālākas Latvijas vietas, jo viņam būtu jāpatērē vismaz puse dienas, lai tiktu pie pasūtītajām mantām,» atzīst Boriss.
Lidostā sporta inventāra kārotājam kļuva skaidrs, ka viņš neko daudz nesaprot no preču atmuitošanas kārtības. Taču viņam neatlika nekas cits kā dažu stundu laikā iejusties profesionāla muitas brokera ādā un veikt visu muitas dokumentu kārtošanu. «Pašu interesantāko konstatēju tikai pēc atgriešanās Jelgavā, kad atklājās, ka valsts muitas posteņa darbinieks sporta inventāram aprēķinājis pārāk lielus nodokļus,» stāsta Boriss. Nauda jau bija samaksāta, kad jelgavnieks saprata, ka nodokļu summa aprēķināta no sporta inventāra vērtības ASV dolāros. Patiesībā mantas bija sūtītas no Kanādas un pavaddokumentos cena bija minēta Kanādas dolāros. «Tā bija muitnieka neuzmanības kļūda, kuras dēļ valstij nodokļos tika samaksāts apmēram 15 latu vairāk. Dīvaini, ka šādu paviršību var pieļaut cilvēks, kas ik dienas nodarbojas ar aprēķiniem dažādu valstu valūtās,» brīnās Boriss. Pārmaksāto naudas summu var atgūt sarežģītā muitas lēmuma apstrīdēšanas procedūrā, kurai sportists laiku tērēt nevēlas.
