Jelgavnieki Marita un Zigurds Caunes kopā ar meitām Esteri, Elizabeti un dēliņu Emanuelu Ziemassvētkus pavada pielūgsmē un pateicībā par ģimeni un izglābtu dzīvi.
«Vispirms kārtīgi izgulēsimies, jo pēc reisa un līdz ar visām skriešanām un darīšanām iestājas zināms miega bads,» savas ģimenes 24. decembra notikumus sāk modelēt tētis Zigurds Caune, kura ikdiena paiet, veicot starptautiskus pārvadājumus. «Tad mēs saposīsimies un dosimies uz dievnamu. Brīnišķīgi, ka kopā ar Esteri varēšu dziedāt draudzes korī, sniegt prieku cilvēkiem un, protams, savam mīļotajam vīram ar Elizabeti un Emanuelu, kuri lejā klausīsies,» turpina māmiņa. «Pārnākot mājās, parasti Ziemassvētku vecītis paspējis nostaigāt garām vai rūķis pa atvērtu logu ielaisties, kamēr bērni ārā meklē pēdas, un salikt zem eglītes dāvanas. Noteikti dziedāsim, pa jaunam skaitīsim dzejoļus, lasīsim no Bībeles – rādīsim, ko katrs protam.» Marita jau septīto gadu vada Jelgavas baptistu draudzes kori, kā arī pasniedz mūziku 4. pamatskolā, kur 5. klasē mācās Estere, bet 3. klasē – Elizabete, kurai patīk spēlēt teātri. Estere darbojas arī Mākslas skolā, bet mazais brālītis apmeklē bērnudārzu. Taču vairāk par mākslas un mūzikas mīlestību visu ģimeni vieno sirds ticība uz svētku centrālo tēlu – Kristu, kurš ir vienmēr klātesošs katrā Caunu dzīves solī. «Vajag tikai sekot un ievērot Viņa principus, ko Dievs nolicis mums pašiem par labu,» pārliecināts tētis.Līdz zemākajam punktamTomēr līdz šai atziņai Zigurda ceļš bijis ērkšķu pilns, un bez tās, visticamāk, nebūtu ne viņa paša, ne ģimenes. «Ziemassvētkiem manā dzīvē bijušas daudzas nozīmes. Vispirms jau kā bērnam bija prieks saņemt dāvanas. Kad paaugos – kārtējais iemesls, lai atkal iedzertu. Man dzīvē bija ārkārtīgi grūts posms, kad kļuvu atkarīgs no alkohola. Nonācu līdz brīdim, kad nekā vairs nebija – vien kaila dzīvība. Mitinājos «pritonam» līdzīgā dzīvoklī. Tas bija stāvoklis, no kura varēju arī neatgriezties. Nonācu slimnīcā, un tur no paša zemākā punkta soli pa solītim sākās mans ceļš uz šodienu. Vispirms atguvu skaidru saprātu, tad Minesotas grupā kā kristīgo padomdevēju satiku iepriekšējo baptistu draudzes mācītāju Modri Mūrnieku. Viņš pateica, kas ir tas, kas mani verdzina, ka grēks ir ienaidnieks, ka pastāv ceļš uz glābšanu. Pateica par Kristu, draudzi. Lai gan ilgi biju staigājis garām Jelgavas baptistu draudzes namam, pēc kāda laika tajā arī iegāju un esmu tur palicis. Tā ir mana vieta, kur saņemt to, pēc kā biju ārkārtīgi ilgojies, – pirmkārt, dvēseles mieru. Lai arī līdz kādam stāvoklim nonācis cilvēks, ticu, kamēr nav sajucis, viņš tomēr ļoti vēlas tikt no tā vaļā. Pamazām tiku celts. Tikai pēc ienākšanas draudzē un kristībām apzinājos, ka manā dzīvē pienākuši pirmie Ziemassvētki ar to patieso nozīmi. Tas ir Kristus, kurš mani reāli izglābis un dziedinājis no alkohola, kas nu kļuvis pilnīgi vienaldzīgs, kā arī vienā dienā atbrīvojis no smēķēšanas, ar ko gadiem biju cīnījies,» 14 gadu senus notikumus atceras Z.Caune.Uzauga draudzēMaritas ceļš gan bija rāmāks. Kristīgo dzīves ziņu viņa apguva kopš bērnības, par ko Tērvetes pusē rūpējās vecāki, īpaši māmiņa Lilija Kupče. «Tajos laikos nemaz tā nevarēja atļauties iet uz baznīcu, bet mammīte mūs, bērnus, veda. Mēs tajā izaugām. Nezinu, kā viņa darbus prata tik labi organizēt, bet sestdienas vakarā viss bija padarīts, lai svētdienā vienmēr no Tērvetes dotos uz dievnamu Jelgavā. Man ir arī brīnišķīgas atmiņas par Ziemassvētkiem, kurus neprātīgi gaidīju. Mammīte bija ieaudzinājusi, ka tie ir ļoti īpaši, un tiem arī savlaicīgi gatavojāmies – pat programmu salikām. Vajadzēja iemācīties spēlēt visas Ziemassvētku dziesmas un vēl dzejoļus skaitīt, tāpēc arī savā ģimenē vēlos, lai tā būtu,» teic Marita.Pašiem savs miera princisArī par ģimenes tapšanu Caunēm ir Ziemassvētku stāsts. «Kaut gan draudzē biju kādu laiku, apzinājos savu stāvokli un domāju, ka neesmu pat cienīgs Maritai tuvoties – viņa draudzē bija pavadījusi visu mūžu, stāvēja kora priekšā. Drosmi saņēmos tikai pēc kristībām. Maritu uzrunāju tieši 24. decembra vakarā, un pēc gada apprecējāmies. Arī tāpēc Ziemassvētku laiks mūsu ģimenē ir īpašs,» stāsta Zigurds.Bez ievērības nevar atstāt dēliņa pasaulē nākšanas notikumu. «Emanuels bija ļoti gaidīts bērniņš. Viņš piedzima novembra beigās, kad sākas adventes laiks. Nebija viegli dēlam iedot šo vārdu, ilgi šaubījāmies, jo tas šķita ar svaru. (Emanuelam ir vairākas nozīmes, piemēram, «Dievs ar mums» un «miera valdnieks», ar ko Vecajā Derībā tika apzīmēts Mesija – red.). Tāpēc, kad dzemdību namā māsiņa jautāja, teicu, ka gribējām par Emanuelu, bet vēl domājam. «Vai, cik skaists vārds – miera princis –, un tāds viņš arī izskatās,» viņa sacīja, iedrošinot mūs. Visi gribot likt ar tiem r burtiem, it kā uz karu taisītos,» atceras māmiņa. Visa kā diezgan«Ziemassvētkos, kad piedzīvojam arī iekšēju prieku un satraukumu, mums ir tradīcija vienkārši censties būt kopā, bet Jauno gadu sagaidām uz ceļiem, lai pateiktos un lūgtu svētību turpmākai dzīvei,» gada nogales notikumos vēl ļauj ielūkoties Zigurds, piebilzdams, ka svētkos parasti visvairāk noslogota ir Marita. «Pēdējos gadus draudzē cenšamies iestudēt kādas kantātes. Arī šogad, ko diriģēs kora otrs diriģents Edgars Šķerbergs, bet es dziedāšu. Mūsu draudze ir ļoti svētīta ar mūziķiem, atbalstām cits citu un ieklausāmies otra idejās,» stāsta mamma, apliecinādama, ka vienmēr cenšas līdzsvarot rūpes un kalpošanu, lai nezustu laiks ģimenei un bērniem. Tas ir svarīgs, tāpat kā Dievs, kura klātbūtni un palīdzību Caunes novēl piedzīvot ikvienam. Tikai jāvēlas, tad arī krīze nešķitīs tik briesmīga. «Mēs to nejūtam, jo ticam, ka Dievs mūs uzturēs jebkurā stāvoklī. Mums visa kā ir diezgan. Iespējams, arī tāpēc, ka nekad neesam izvirzījuši pārāk augstas prasības. Necenšamies pēc tā, ko nevaram atļauties. Nekas jau nekrīt no gaisa, bet īstā laikā atrodies īstā vietā, satiec īstos cilvēkus un – lietas notiek. Taču tam ir jātic un par to jāpateicas. Kad naktī kaut kur Eiropā pārpildītā stāvlaukumā atstāta viena vieta, zinu, kurš to man rezervējis,» Z.Caune zīmē ikdienas svētību, kuras iesākums ir Kristus dzimšana, ko ģimene svinēs Ziemassvētkos.
