Projekta «Samariešu atbalsts mājās» Jelgavas reģionālās nodaļas vadītāja Aija Purmale dzīves prieku rod klusā pateicībā un mazbērnu smaidos
«No rīta ceļā pavadījām mūsu mazo mašīnu. Viens klients zaudējis kāju. Līdz ar to viņš bieži krīt un nespēj ar visu tikt galā – pārvedām uz Elejas Sociālās aprūpes centru. Pēc tam šoferītis brauks uz Rīgu, lai aizvestu citu klientiņu uz acu klīniku. Savukārt lielā mašīna ar aprūpētāju aizdevās pie tiem, kurus laikā, kad bija nedaudz nojukusi mūsu auto duša, neizdevās nomazgāt,» kādu darba dienas rītu ieskicē Latvijas Samariešu apvienības projekta «Samariešu atbalsts mājās» Jelgavas reģionālās nodaļas vadītāja Aija Purmale.
Divas stundas līdz pogaiKopš šā gada pavasarī Samariešu apvienība Latvijā sāka unikālo projektu, sūtot ceļā īpaši aprīkotas automašīnas, kurās ir viss nepieciešamais cilvēka aprūpei viņa ierastajā dzīvesvietā, Aijai un viņas komandai (diviem aprūpētājiem, šoferiem un tehniķim) darba pilnas rokas. Patlaban datu bāzē rindojas 63 klienti. Lielākoties no Jelgavas novada, bet ir arī no Jelgavas un Olaines, kuriem samarieši (saskaņā ar vajadzību) palīdz nomazgāties automašīnā ierīkotajā dušā, turpat izmazgā veļu, apkopj pēdas, kā arī iztīra dzīvokli, nospodrina logus un piedāvā virkni citu pakalpojumu. To vidū ir arī drošības poga. Jelgavas novadā šādi izsaukt steidzamu palīdzību iespējams 28, pilsētā – 16, bet Olainē – pieciem vientuļiem senioriem. Agrāk, kad spēkā bija īpašs šim mērķim veltīts projekts, pogas varēja izmantot daudz vairāk iedzīvotāju. «Kad projekts beidzās, visus apbraukājām, un pa lielākai daļai pogas noņēma, jo atrada, ka šiem cilvēkiem ir radinieki, kas teorētiski varētu palīdzēt. Tomēr piecus tā arī nespējām atslēgt un turpinām šo projektu kā labdarību. Piemēram, kādai kundzītei, kas visu mūžu nostrādājusi medicīnā. Radi viņai ir ārzemēs. Reiz kundze bija aizgājusi uz virtuvi un nokritusi, bet poga palikusi citā istabā. Viņa divas stundas rāpoja līdz tai. Toreiz vēl netikām iekšā, jo durvīs no iekšpuses bija atstāta atslēga – nācās saukt palīgus un durvis uzlauzt,» dramatiskos notikumus atceras Aija Purmale. Patlaban par ierīkotajām pogām lielākoties maksā pašvaldības. Taču šo (tāpat kā specializētā auto) pakalpojumu tuviniekiem iespējams pirkt, ko arī izmanto pāris klientu.
Vajadzēja uzmanību«Cilvēki ir ļoti vientuļi. Daudzi baidās mūs ielaist savās mājās, bet tie, kuri ielaiž, pieķeras kā dadzīši. Mēs jau arī pieķeramies. Nesen nomira mūsu foršākā kliente. Viņa dzīvoja pašā robežmalā – visi ceļi nogriezti. Mūsu šoferītis cirta un zāģēja, lai varētu piekļūt pēc iespējas tuvāk. Pēdējo reizi ceļā uz mašīnu, kur viņai bija jāmazgājas, saka: «Šī laikam man ir pēdējā reize.» Iekāpa mašīnā un Agrim (Aijas vīrs, kurš arī darbojas samariešu aprūpes komandā – red.) uz rokām nomira. Ar humoru un smaidu. Citā reizē bija kāds kašķīgs kungs, kurš visas ministrijas bija apzvanījis, arī mūs apvainojis, bet pazudis. Tā novada sociālā darbiniece lūdza mani iebraukt viņu apskatīt. Atradu kungu gultā kailu, nočurājušos. Izrādās, viņam bija radusies problēma ar vēdera izeju. Aizbraucu uz aptieku pēc visa nepieciešamā, palīdzēju, sakopu. Atvadoties viņš man sūtīja gaisa bučiņas. Re, kur kungs, kas visus gānīja nelabiem vārdiem! Viņam taču tikai uzmanību vajadzēja,» Jelgavas reģionālās nodaļas vadītāja raksturo darba ikdienu, kurā neiztikt bez lielas iejūtības, sapratnes un attiecību mākslas.To pilnu spektru samariešiem bieži gadās izbaudīt arī saskarsmē ar veco, slimo un vientuļo tuviniekiem. Ne vienmēr vērojams ideālais variants, ka vecāki rūpējas par bērniem un pēc tam bērni par mammām un tētiem. Kādā dzīves posmā kāds kaut ko nav devis un saņēmis, un atsvešinātība kā sniega pika vēlusies aizvien lielāka. Ej nu tiec gudrs, kuram taisnība!
Mācījās nebūt mammīteLai gan vai ik dienu darbā nākas piedzīvot brīžam ļoti drūmo klientu realitāti, tomēr iespēja palīdzēt sniedz gandarījumu un dzen uz priekšu. Iespējams, tas arī instinktīvi uzvirzījis meitenei no Bauskas novada Zālītes uz viņai pareizā profesionālā ceļa. «Iestājos Tirdzniecības tehnikumā, bet nedēļu pirms mācību sākuma pārdomāju un aizgāju uz Rīgas 3. medicīnas skolu. Pēc tās nokļuvu darbā Jūrmalā pie bērniņiem. Dzīvoju kopmītnēs, bet mana tante te, Jelgavā. Aicināja pie sevis. 1978. gadā pārnācu uz «Ģintermuižu» un ar nelielu pārtraukumu nostrādāju tur līdz pat šā gada sākumam, kad nāca projekts «Samariešu atbalsts mājās»,» uz pieredzes bagāto gājumu atskatās Aija Purmale.Vislielākais posms slimnīcā pavadīts galvenās māsas darbā Narkoloģijas nodaļā. Korekcijas sāka ieviest 2004. gads, kad mediķe augstskolā «Attīstība» ieguva sociālā darbinieka kvalifikāciju. «Gadu vēlāk līdz ar visām pārmaiņām un renovācijām «Ģintermuižā» es no slimnīcas aizgāju, lai vēl pēc gada atkal atgrieztos, bet sociālā darbinieka statusā. Daudzi tad brīnījās un teica – ak Dievs, tā taču nedrīkst! Droši vien karma – kaut ko nebiju atstrādājusi,» smej Aija. No šā posma visspilgtāk pēdas minis pēdējais darbs. «2007. gadā daktere Caune sāka jaunu projektu «Sociālā rehabilitācija pieaugušām atkarīgām personām», kurā biju vadītāja un no nekā uztaisījām programmu. Tas bija ļoti ērkšķains ceļš. Rehabilitācija pati par sevi nav viegla. Vairāk vērsta uz to, ka parādi cilvēkam ceļu, ļauj sastapties ar ērkšķiem, nevis pasniedz spilventiņu. Mācījos, kā nebūt par mammīti, kas visu laiku apčubina. Taču svarīga arī cieņpilna attieksme. Nedrīkst cilvēku pazemot tāpēc, ka viņš ir alkoholiķis, narkomāns vai pārāk sievišķīgs,» pārliecināta samariete.Ar šo apvienību Aija Purmale satikās gadā, kad pirmo reizi aizgāja no «Ģintermuižas». Viņu bija pamanījusi pirmās palīdzības pasniedzēja Anda Zvīgule, kas uzaicināja Aiju nedaudz pamācīties un pašai lasīt lekcijas. Šo brīnišķīgo «enerģiju apmaiņu» atbalsta mājās projekta Jelgavas reģiona vadītāja nav pametusi joprojām.
Kopā četras paaudzes«Ģintermuiža» Aijas Purmales dzīves kartē iezīmējusi spilgtus pavedienus arī citā ziņā. Piemēram, Otrā pasaules kara laikā starp vairāk nekā 400 nošautajiem slimniekiem bijusi arī viņas tante Marta Purmale. Taču personīgāk skar apstāklis, ka šajā vietā dzimis un audzis Aijas vīrs Agris. «Viņa mamma bija medmāsa, bet vecmamma sanitāre. Agrāk visi dzīvoja uz vietas. Taču slimnīcā mēs nesatikāmies. Tas notika kādā krogā, kur bijām ar draudzeni aizgājušas. Agris ar citiem sportistiem pēc spēles svinēja savu dzimšanas dienu. Tā mēs saskatījāmies. Tur gan bija vesels stāsts ar pazaudētu sērkociņkastīti, uz kuras bija uzrakstīts mans tālruņa numurs. Tomēr Agris mani sameklēja – ja grib, viss notiek,» Aija atskatās uz attiecību sākumu. Gadu gaitā tās gan piedzīvojušas lielus un asus pagriezienus. Viens no lielākajiem – neremdināma šķiršanās 13 gadu garumā. Šajā laikā Aija paspēja nodibināt citu laulību, taču no tās nekas nesanāca, un viņi ar Agri atkal ir kopā. «Ir grūti atjaunot to, kas bijis. Taču esam labi draugi un, lai arī pakašķējamies, labi saprotamies. Kā Dieva sūtīts savs cilvēks. Kaut vai tajā ziņā – kad tētis pakrīt, es taču nevaru viņu pacelt,» viņa stāsta par savu vīru.Aijas Purmales ģimene ir rūpēm, priekiem, pārdzīvojumiem, pacietības, mīlestības un sadzīvošanas mākslas bagāta. Vienā mājā kopā mīt četras paaudzes – arī Aijas sirmie vecāki un meitas Gitas ģimene, kurā aug skolnieks Ralfs un septiņus mēnešus vecais Fricis. Tikai dēla Gata saime ar mazo Henriju mitinās atsevišķi. «Dzīvot visiem kopā nav viegli, tomēr šajā modelī katram ir savi ieguvumi. Piemēram, Gita patlaban ir mājās, un man nav jāuztraucas, kas notiek ar mammu un tēti. Viņiem jau krietni pāri 80,» min Aija, piebilzdama, ka vislielāko sirds siltumu viņai sagādā mazdēliņu smaidi. Savulaik bijusi arī aerobika un koris «Zemgale», kurā pavadīti desmit gadi. Taču pāri visam ir vienkāršā vēlme palīdzēt un prieks no klusa «paldies». ◆
