«Es, robots» (līdz 9. septembrim «Kino 19» pulksten 14, 16, 18, 20).
“Es, robots” (līdz 9. septembrim “Kino 19” pulksten 14, 16, 18, 20).
Kas gan nepriecāsies, ka simt un vienu sīkumu, ar ko agrāk bijāt spiests noņemties pats, jūsu vietā paveic mašīna. Tāda ir aina 2035. gadā, ko pagājušā gadsimta vidū iztēlojies rakstnieks Aizeks Azimovs.
Viens no retajiem, kas, laikabiedriem par izbrīnu, nevis izrāda apmierinātību ar robotu izmantošanu visās dzīves jomās, bet pārstāv uzskatu – mašīnas, kas radītas, lai dzīvi padarītu vieglāku, to izgatavotājiem, gluži otrādi, draud ar jaunām un lielām nepatikšanām –, ir policists Dels Spūners. Viņa teju vai patoloģiskās aizdomas meklē apstiprinājumu robotu industrijas atbildīga vīra nāves cēloņos. Pretēji kolēģiem Spūneram ticamāka šķiet nevis pašnāvības, bet slepkavības versija. Vai zinātnieku tiešām nogalinājis robots, kam tādā gadījumā neizprotamā veidā izdevies izdzēst sevī (tāpat kā visos pārējos “ciltsbrāļos”) iestrādāto programmu, kas aizliedz nodarīt ļaunu cilvēkiem?
Pretēji tam, ko vedina domāt nosaukums, filma nav vērtējama kā Azimova īso stāstu krājuma ar tādu pašu nosaukumu tieša adaptācija. Scenāristu veikums ir tipisks (tikai dažus desmitus gadu tālākā nākotnē iedomāts) Holivudas kriminālgabals. Centrā – neiztrūkstošais pašaizliedzīgais policists, kam patiesības meklējumos jālaužas caur priekšniecības neticības sienu, lai glābtu cilvēci no lielām “ziepēm”, kas draud izvērsties vēl lielākas, nekā sākumā iedrošinājies domāt pat kaislīgais brīdinātājs. Interesantāks nekā šīs simtreiz redzētās un lasītās sižeta variācijas filmā ir viss pārējais: nevainojamie specefekti (patiesi – jauno tehnoloģiju “pēdējais modes kliedziens”) un Vils Smits – neliels patīkams pārsteigums izmeklētāja lomā. Savā varonī viņš iedveš pietiekami daudz domīguma, vilšanās, aizdomīguma, ievainojamības, humora un apņēmības, lai, runājot par stāsta “iznešanu” uz Smita platajiem pleciem, ar to varētu nedomāt vienīgi līdzšinējā “action” komedianta “uzpumpētos” muskuļus. Piemērotākais apzīmējums filmai būtu – iespaidīgi, korekti un visādā citādā ziņā pieklājīgi fantastikas izteiksmes līdzekļos ieturēts “kriminālaction”.
***
Edgars Sauka:
Šī filma var vai nu patikt, vai nepatikt. Tāpat kā sižeta pirmavots – Aizeka Azimova grāmata. Ja neaizraujaties ar fantastiku, filma liksies samākslota un pliekana. Ja tas jums nešķiet pietiekami interesanti, var ieteikt noskatīties šo filmu visiem Vila Smita cienītājiem, jo viņš nākotnes policista lomā ir lielisks. Atliek vienīgi noskaidrot: bija vai nebija mašīnu dumpis.
