Pieminot 1941. gada traģiskos notikumus, kad naktī no 13. uz 14. jūniju tika izsūtīti tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, vakar Svētbirzē notika komunistiskā genocīda upuriem veltīts atceres brīdis.
Visā Latvijā vakar risinājās atceres pasākumi, kas veltīti Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai, godinot aptuveni 16 000 iedzīvotāju, kuri 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti uz Sibīriju.
Pirms 76 gadiem mūsu tauta piedzīvoja vienu no šokējošākajiem un baisākajiem pret sevi vērstajiem noziegumiem visā Latvijas vēsturē. Latvijas iedzīvotāji neko tādu agrāk nebija piedzīvojuši un pat nevarēja iedomāties, ka cilvēkus var aizturēt, arestēt un aizvest prom no viņu zemes, turklāt bez jebkāda tiesiska pamata, atzina Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, vakar uzrunājot klātesošos fonda “Sibīrijas bērni” rīkotajā konferencē „1941. gada 14. jūnija piemiņai”.
“Psiholoģiskais iespaids, ko uz tautas garu atstāja deportācijas gan 1941. gadā, gan arī 1949. gadā, bija ļoti smags. Diez vai šo baigo pieredzi, ko Latvijai atstājusi Padomju Savienība, vispār ir iespējams dzēst no tautas atmiņas,” sacīja Saeimas priekšsēdētāja un atgādināja – nevienam civilizētajā pasaulē nav šaubu, ka deportācijas ir vērtējamas kā noziegums pret cilvēci. To nav iespējams piedot, jo vairāk tādēļ, ka mums neviens nav prasījis piedošanu.
Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, 14. jūnija deportācijās Latvija zaudēja vairāk nekā 15 425 iedzīvotājus, viņu vidū latviešus, ebrejus, krievus, poļus, no kuriem 3751 bija bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.
