1941. gada 14. jūnija rīts latviešu tautai atnāca drūms un nežēlīgi skarbs. Tajā dienā tika izpostītas un šķirtas daudzas latvju saimes, lopu vagonos salādēti, pret savu gribu no Latvijas izvesti cilvēki.
1941. gada 14. jūnija rīts latviešu tautai atnāca drūms un nežēlīgi skarbs. Tajā dienā tika izpostītas un šķirtas daudzas latvju saimes, lopu vagonos salādēti, pret savu gribu no Latvijas izvesti cilvēki.
Vakar Svētbirzē vīri un sievas sirmām galvām bija pulcējušies, lai kavētos atmiņās par tiem drūmajiem laikiem, kas nesuši ciešanas visai tautai, un klusībā pieminētu tos, kam liktenis nebija lēmis atgriezties dzimtenē.
Skanot dziesmai «Daugav’s abas malas», pie piemiņas akmens sagūla ziedi un katrs atnākušais atcerējās svešumā palikušos, mājās nepārnākušos.
Togad 14. jūnijā dzīve tika salauzta 14 428 cilvēkiem, arī 1614 bērniem, kam vēl nebija apritējuši septiņi gadi, kā arī 2137 bērni vecumā no septiņiem līdz sešpadsmit gadiem. Arestēti un nosūtīti uz lēģeriem tika 4202 cilvēki, no kuriem vairāk nekā puse mira. Nometinājumos tika izsūtīti ap 10 tūkstoši cilvēku.
Ceļš uz «nekurieni» vilkās nežēlīgi ilgi, bez pārtikas un dzeramā ūdens… Nogurdinošajā ceļā dzīvību zaudēja 32 cilvēki, viņu
vidū arī mazais Arvīds Bauma-nis, kurš bija dzimis 1941. gada
14.jūnijā. Izsūtījumā viņsaulē aizgāja 1696 mūsu tautieši, bet nošauts tika 341.
