4. augusta agrā rīta stundā mūžības ceļos aizgāja Jelgavas mākslinieks Andrejs Zvejnieks, kura dzīves takas bija gan plašas un saulainas, gan līkumotas un pretrunu pilnas, kā nu Liktenis viņam bija lēmis.
Gleznotāja un interjerista dzīves rīts aizsākās Jēkabpils apriņķa Sunākstes pagasta Mazjāņos 1939. gada 6. janvārī. Par savu bērnību mākslinieks nemēdza stāstīt, tādēļ zināms tikai tas, ka viņš cēlies no zemniekiem. 1953.–1958. gadā mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratoru nodaļā, pēc tam studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera un iekārtu nodaļā, ko beidza 1969. gadā. Jau gadu iepriekš topošais interjerists sāka darba gaitas kombinātā “Māksla”. Kopā ar sievu interjeristi Dzintru Zvejnieci viņš veidoja interjerus restorānā “Ščecina” Rīgā (1971), Petropavlovskas Drāmas teātrī Kazahstānā (1972), Dobeles rūpnīcā “Spodrība”, LLU Lauku inženieru fakultātē Jelgavā, Jelgavas rajona Kultūras namā (1979–1980) un citur.
Līdztekus interjeru veidošanai A.Zvejnieks ļoti labprāt gleznoja, visbiežāk tonāli jūtīgas ainavas, kas piesātinātas ar klusu, vīrišķīgu lirismu. Ar ainavām viņš kopš 1970. gada piedalījās izstādēs. 1972. gadā jelgavnieku uzņēma Mākslinieku savienībā. Vairāki viņa dabasskati glabājas Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā.
Būdams sabiedriski aktīvs cilvēks, A.Zvejnieks bija Jelgavas mākslinieku organizācijas valdes atbildīgais sekretārs un vēlāk tās priekšsēdētājs (1974–1978), tika ievēlēts Mākslinieku savienības valdē un prezidijā (1977–1981), bijis arī Jelgavas pilsētas Tautas deputātu padomes deputāts. No 1983. līdz 1986. gadam Jelgavas rajona galvenais mākslinieks, bet 1986. gadā nodibināja Jelgavas Mākslas skolu, kas sākumā iemitinājās toreizējā 2. vidusskolā. Pēc tās direktora Rolanda Kronberga priekšlikuma viņš bija radījis vairākus sienas gleznojumus, kuri tagad, kad skolu renovē, piedzīvo restaurāciju.
Šie panno ierosināja toreizējo bibliotēkas direktori Paulīni Bartkēviču uzaicināt A.Zvejnieku par iecerētās Krišjāņa Barona zāles, veltītas dainu vācēja 150 gadu jubilejai, sienu apgleznotāju. Ne direktore, ne mākslinieks tolaik neapzinājās, cik svētīgu darbu viņi paveica tautas pašapziņas saglabāšanā un celšanā. Nekur Latvijā šādas zāles nav, vienīgi Jelgavā. Šis izcilais mākslas darbs nupat piedzīvoja restaurāciju, un šogad tas atdzima un iemirdzējās pirmreizējā krāšņumā. To piedzīvoja arī pats autors un izbaudīja sava darba zvaigžņu stundu.
Slavas stundas A.Zvejnieka mūžā bijušas ne viena vien, kad tika uznests pašā augstākajā kalnā. Bet, kad padevās pūķu kārdinājumiem, viņam nācās nolaisties zemu jo zemu. Taču tad pienāca brīdis, kad bija jāsaņemas un jāpalīdz četriem mazbērniem augt. Vienam tas bija grūti, pat ļoti grūti, un tad nāca palīgā jelgavnieki. Tobrīd vectētiņš sprieda, ka jānodzīvo vēl 20 gadu, lai redzētu, kā dzīvē iekārtojas Elizabete un kā izaug Mārtiņš, Kristiāna un Evelīna. Tomēr spēku bija tik, cik bija, – laikam A.Zvejnieks pārlieku nogura dzīves cīņā, un sirds pārstāja pukstēt.
Lai vai kā, viņa mūžs apliecina, ka viņš ir bijis lielisks, brīžiem nenovērtēts mākslinieks un pašaizliedzīgs vectēvs, ja, neraugoties uz personīgo nespēku, slimībām un citām nelaimēm, neļāva pasaulē aizklīst mazbērniem. Šīs apņēmības un paveiktā dēļ jānoliec galva viņa dzīves un daiļrades priekšā.
Piemiņas brīdis Jelgavas pilsētas bibliotēkā notiks otrdien, 28. augustā, pulksten 15 A.Zvejnieka daiļrades spožākajā veikumā – viņa apgleznotajā Krišjāņa Barona zālē.
