Izlasot Buļļa kunga repliku par Otrā pasaules kara pieminekļa problēmu, pārsteidza viņa izteiktais spriedums, ka vācieši atbrīvoja Latviju no padomju okupācijas un it kā viņiem arī pienāktos piemineklis («Ziņas», 26.02.2002.).
Izlasot Buļļa kunga repliku par Otrā pasaules kara pieminekļa problēmu, pārsteidza viņa izteiktais spriedums, ka vācieši atbrīvoja Latviju no padomju okupācijas un it kā viņiem arī pienāktos piemineklis («Ziņas», 26.02.2002.).
Iespējams, cienījamam represētajam kungam iespiedusies prātā kāda saulainās bērnības vai romantiskās jaunības epizode par kulturālajiem vācu brašajiem kareivjiem, kas paši sevi slavēja kā atbrīvotājus. Propaganda, totalitāro režīmu fasāde vienmēr ir spoža, vilinoša un mānīga. Ja atskatās uz manu bērnības un jaunības laiku, tad arī padomju propaganda bija pietiekami efektīva uzturēt ienaidnieka tēlu un spodrināt savu progresīvo nozīmi pasaules vēsturē un aktuālajos procesos. Uz jaunatni zināmu iespaidu tā atstāja. Tāpēc vislabāk ir atskatīties uz notikumiem, atsijājot pelavas no graudiem.
Patiesība ir rūgta un nepārprotama – vācu nacistu okupācija ne ar ko neatšķīrās no padomju okupācijas. Murgainā teorija par āriešu rases pārākumu radīja arī vācu nacistu plānus Baltijā. Skaidrs, ka nekāda Latvijas neatkarība vai pat autonomija nebija paredzēta, bet gan Latvijas kolonizācija un latviešu asimilācija jeb faktiska iznīcināšana. Vācu nacistu plānus uz laiku koriģēja neveiksmes karā, kā rezultāts, piemēram, bija arī Latviešu leģiona izveide. Par to, ka nacisti būtu spējīgi realizēt savus plānus, liecina kaut vai ebreju operatīvi veiktā iznīcināšana Latvijā, turklāt viltīgi iesaistot tajā latviešu kolabricionistus un uz ilgiem gadu desmitiem metot aizdomu ēnu uz latviešu tautu kā ebreju šāvējiem. Es, protams, negribētu dot autoritatīvus secinājumus, jo nenodarbojos ar šā jautājuma padziļinātu izpēti, tāpēc Buļļa kungs varētu kaut vai izlasīt profesora H.Stroda nelielo monogrāfiju «Zem melnbrūnā zobena» (Rīga, «Zvaigzne», 1994), kur galvenā uzmanība pievērsta tieši vāciešu plāniem Latvijā. Te tikai viens profesora H.Stroda secinājums: «Vācu nacistiskās okupācijas dokumenti mums pārliecinoši pierāda, ka pastāvēja gan zinātnieku, gan politiķu aprindās izanalizēts un pieņemts Latvijas un latviešu tautas iznīcināšanas plāns. Vienlaikus latviešu tauta un tās pašpārvalde tika maldinātas ar neskaidriem autonomijas solījumiem, lai Vācija maksimāli izsūktu Latviju saimnieciski, iznīcinātu tās dēlus frontē un nīdētu tās kultūru.»
Latvijas traģēdija bija tā, ka Otrais pasaules karš cirta dziļas rētas mūsu zemes politiskajā, etniskajā un kultūras dzīvē. Domāju, ka galvenais, pieminot šo karu, nav vērtēt, kura okupācijas ideoloģija un politika bija labāka. Galvenais ir saprast šā sešu gadu ilgā murga, kas mocīja pasauli, – Otrā pasaules kara – mācības. Tāpēc atbalstāma būtu piemiņas vietas izveide pēc mūsdienīgas koncepcijas – pieminēt kara upurus, ko atbalsta arī pilsētas Domes struktūras. Kara upuri bija gan latviešu, gan vācu, gan krievu, gan citas tautas. Skatoties no Jelgavas vēstures viedokļa, Otrā pasaules kara upuris bija mūsu pilsēta, jo tā zaudēja savu unikālo kultūrvēsturisko vidi, ko mēs tagad parasti dēvējam par veco Jelgavu. Piemiņas vieta un piemineklis Otrā pasaules kara upuriem noteikti vajadzīgs, lai nevis tiesātu, bet pieminētu un atgādinātu.
