Salgaliešu Bierņu dzimtas stāsts par terora un genocīda gados piedzīvoto savijas ar izsūtījumā dzimušo bērnu gaišajām atmiņām
Jo tālāk aiziet baigie četrdesmitie – okupāciju, terora un genocīda gadi –, jo vairāk mainās atmiņas par šo laiku. Politiski represēto saietos tagad pārsvarā sanāk tā sauktie Sibīrijas bērni, kuriem dzīve izsūtījumā ir bērnības vai agras jaunības atmiņas – pārsvarā gaišas un saulainas. Tā ir arī Līvbērzes skolotājai Verai Smiltniecei. Viņas dzīvesstāstā nav izsūtīšanas brīža izmisuma, pazemojumu, iedzīvojoties svešatnē, naidīgi noskaņotos cilvēkos, nav arī trūkuma un bada. Ne vārda par ciešanāmV.Smiltniece piedzima 1950. gadā Krasnojarskas apgabala ziemeļos Latvijas armijas virsnieka Visvalža Bierņa dēla Ērika un ukrainietes Marijas Miņovas ģimenē. Gan tēvs, gan māte bija komunistiskajās represijās izsūtītie – viens no Latvijas, otrs – no Ukrainas. Nepelnītu ciešanu abās ģimenēs bija piedzīvots daudz. Bierņus nomāca arī neziņa par vectēvu Visvaldi Bierni, kuram 1941. gada 14. jūnijā Salgales pagastā izdevās noslēpties no gūstītājiem un kurš pazuda bez vēsts, karojot vācu armijā. Taču meitām Verai un Gaļiņai (vecākā māsa piedzima 1948. gadā) jautājumi par vecāku un vecvecāku pagātni līdz pat astoņdesmito gadu beigām mājās bija tabu. No savas dzīves pirmajiem septiņiem gadiem Vera atceras knišļu barus pāris mēnešu ilgajās ziemeļu vasarās, «purgu» jeb necaurredzamo puteni, kura laikā meitene gribēja iziet ārā, taču turpat pie sliekšņa pakrita un izsita zobu, gardās saldētās zivis, ko sibīrieši sauca par«stregoņinu», briežu gaļas pelmeņus, mucās salasīto lāceņu smaržu un siltu brieža asiņu dzeršanu, kas, pēc ņencu atzinuma, bija ļoti veselīgi. Ņenci ar latviešu vārdiemTēvs Ēriks bija prasmīgs mednieks, zvejnieks un arī uzticams grāmatvedis briežaudzētāju artelī. Māte strādāja maizes ceptuvē. Vecāki ar savu darbu meitām spēja nodrošināt tiem apstākļiem normālu dzīvi. «Atceros sibīriešu sirsnību un godprātību. Reiz tēvam nozaga portfeli ar arteļa naudu. Sādžinieki neatlaidās, gāja zaglim pa sniegā atstātajām pēdām un atklāja to,» stāsta V.Smiltniece. Viņa atceras arī, kā, cenšoties atdarināt pieaugušos, abas ar māsu likušas Malajas Hitas upē tīklus. Meitenes iebridušas līdz ceļiem ūdenī un tad ķērušās pie darba. Tēvs, cenšoties meitām izpatikt, slepus tīklā ielicis vairākas paša noķertās zivis. No rīta, kad «zvejnieces» devās pēc sava loma no «noķertajām» zivīm bija atlikušas tikai zvīņas. Vainīgas kaijas. 1957. gadā Veras ģimene atgriezās Latvijā un apmetās Stendē pie vecāsmātes māsas. Sibīrijā palika Ērika vecākais brālis Aivars. Viņš bija apprecējies ar ņencieti, ģimenē piedzima bērni, kuriem tika doti latviešu vārdi. Tā uz Latviju viņš vairs savā mūžā neaizbrauca. Vecākās māsas pēdāsStendē Bierņiem atkal laimējās dzīvot starp sirsnīgiem un izpalīdzīgiem cilvēkiem. Meitas iemācījās latviešu valodu. Pēc vecākās māsas Gaļinas parauga Vera kļuva par pedagoģi. 1970. gadā, pabeidzot Rīgas Pedagoģisko skolu, viņa tika norīkota uz Līvbērzi. Tā iemīļotajā darbā ar piecgadīgajiem un sešgadīgajiem mazuļiem agrāk bērnudārzā, tagad Līvbērzes vidusskolā pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadu. Turpat Līvbērzē kopā ar Artūru Smiltnieku tika izveidota ģimene, kurā uzauga trīs bērni un patlaban aug pieci mazbērni. Tā nebija mūsu uzvaraRunājot par dzimtas vēsturi, Vera atceras kādu 9. maiju astoņdesmito gadu nogalē, kad padomju valstī bija noteikta brīvdiena – Uzvaras svētki – un ģimene varēja aizbraukt ciemos pie vecmāmiņas. Salgales aizsardžu priekšniece Latvijas armijas virsnieka kundze Alīda Bierne toreiz saviem tuvākajiem pirmo reizi atļāvās pateikt: «Man šodien nav svētku.» Tad pamazām sākās viņas stāsti par dzimtas māju – Salgales pagasta Kasparu – agrāko godību, par vectēvu, par izsūtījumu, kad divās stundās vajadzēja sagatavoties ceļam uz mūžīgo nometinājumu Sibīrijā, par bēgšanu uz Latviju un atkārtotu izsūtīšanu. Diemžēl šīs lietas vairs nav kam pārjautāt, jo vecmāmiņa drīz aizgāja aizsaulē. Savu dzīves stāstu solījās pierakstīt tēvs Ē.Biernis, taču ikdienas nevaļā tas palika neizdarīts. Nu jau arī viņš ir aizsaulē. Visbeidzot Veras vecākā mazmeita Agnija, kas mācās ģimnāzijas pēdējā klasē, atbrauca pie viņas pašas un teica: «Es tevi tagad intervēšu.» Tā uz trim lapām tapa eseja «Atmiņas par izsūtīšanu», kurā vismaz no Veras atmiņām apkopoti fakti par dzimtu. Darbs Dobeles Valsts ģimnāzijā novērtēts ar desmitnieku. Šķiet, pats simpātiskākais tajā ir saskaņa un cieņa starp paaudzēm. Agnija raksta, ka vecāsmātes stāsts palīdz viņai izprast pašai sevi. Tas viņai ir īpaši svarīgi šajā krustceļu brīdī, kad jābeidz vidusskola un jāizlemj, kur mācīties un ko darīt tālāk.
