Nekas nav briesmīgāk, kā pieredzēt daudzu bezvainīgu cilvēku vienlaicīgu un traģisku nāvi miera laikos. Un runa nav par slepkavībām vai dažādās sadzīves nelaimēs bojāgājušajiem. Runa ir par tieši pirms gada – 2013. gada 21. novembrī – Zolitūdes traģēdijā bojāgājušajiem 54 cilvēkiem, kurus vienā mirklī apraka lielveikala «Maxima» dzelzsbetona konstrukcijas, sadragājot desmitiem un pat simtiem dzīvju. Nedomāju, ka tajās dramatiskajās dienās bija kaut viens, kurš necerētu, ka glābēji no drupām tomēr iznesīs vēl un vēl izdzīvojušos. Tomēr ar katru mirkli, ar katru atkal iznesto bojāgājušo cerības noplaka. Bet mēs līdz pēdējam brīdim dzīvojām cilvēciskā ticībā.
Ir pagājis gads, taču vēl joprojām nezinām, kurš vainojams šajā nelaimē, kurš atbildēs par izdzisušajām nākotnes cerībām. Un kurš galu galā uzņemsies atbildību, ka nekad mums vairs nenāksies piedzīvot ko tamlīdzīgu. Līdz šim tikai secināts, ka pie vainas bijušas skrūves. Taču kāds šīs skrūves ražoja. Kāds tās pirka, kāds skrūvēja. Un beigu beigās – kāds arī pārbaudīja. Piekrītu, nevajag steidzināt izmeklētājus, uz kuru pleciem ir ne tikai milzīga atbildība, bet arī psiholoģisks slogs, jo viņi apzinās, ka brīdī, kad izmeklēšana tiks pabeigta un secinājumi izdarīti, viņu spriedumu pēc savas saprašanas vērtēs ļoti daudzi cilvēki. Taču esmu pārliecināts – vainīgie neizbēgs no soda.
Lai arī ko dažkārt domājam par Valsts prezidentu Andri Bērziņu, taču šā gada laikā esmu ievērojis, ka viņš ir gandrīz vai vienīgā valsts amatpersona, kas visai skarbi, bet ļoti tieši šo traģēdiju nosaucis īstajā vārdā – par masu slepkavību. Un arī 18. novembrī uzrunā tautai prezidents apliecināja, ka viņam personīgi joprojām rūp šīs nelaimes iemeslu un vainīgo noskaidrošana: «Šis traģiskais notikums piespieda mainīt arī mūsu domāšanu un attieksmi pret šķietami ikdienišķām, bet ļoti būtiskām lietām, kuru dēļ pirms gada zaudējām 54 dzīvības. Atcerēsimies un godināsim arī šovakar ar klusuma brīdi alkatības un bezatbildības dēļ bezjēdzīgi bojāgājušo cilvēku piemiņu.» Ne jau memoriāli vai parki saglabās cilvēku piemiņu, bet gan mūsu prāti un sirdis, neļaujot aizmirstības putekļiem pārklāt pāragri aprautās dzīves. ◆
