Piena lopkopība ir viena no vadošajām lopkopības nozarēm, kas savu nozīmi saglabās arī turpmāk.
Piena lopkopība ir viena no vadošajām lopkopības nozarēm, kas savu nozīmi saglabās arī turpmāk. Pēc fizioloģiskajiem normatīviem, katram iedzīvotājam gadā vidēji vajadzētu patērēt apmēram 400 kilogramu piena un tā produktu.
Rentablas piena lopkopības pamatā ir produktīvs ganāmpulks un augsta piena kvalitāte. Jāteic, ka mūsu rajonā šajā ziņā ir daudz labu piemēru. Saražojot kvalitatīvu lopbarību, pievēršot vajadzīgo uzmanību jaunlopu audzēšanai, ieguldot darbu un līdzekļus augstvērtīga piena ieguvē, piena lopkopība ir ievirzīta vajadzīgajā līmenī. Protams, šobrīd iepirkuma cenas ir zemas un nozares attīstībai trūkst līdzekļu. Taču piena ražošanas priekšrocība ir tā, ka ienākumi tiek nodrošināti visu gadu.
Viens no svarīgākajiem šīs nozares uzdevumiem ir piena devēju produktivitātes pieauguma nodrošināšana un olbaltuma satura palielināšana. Kā liecina iepriekšējā gada pārraudzības rezultāti, dažviet govju produktivitāte ir ļoti zema. Mazražīgo govju īpatsvars vēl ir ļoti liels. Subsīdijas nesaņem aptuveni 40 procentu no pārraudzībā esošajām piena devējām, jo izslaukumi nesasniedz 3400 kilogramu gadā. Šajā sakarā daudz kas veicams ciltsdarba jomā, novēršamas nepilnības govju ēdināšanā un jaunlopu audzēšanā.
Pašlaik pārraudzībā ir 43 procenti kopējā govju skaita. Tā nodrošina dzīvnieku produktivitātes un izcelšanās uzskaiti. Ar pārraudzībā esošām govīm iespējams ciltsdarbs. Var veikt divējādas – «A» vai «B» – sistēmas pārraudzību. Pirmajā gadījumā piena paraugus noņem un tā daudzumu izmēra atestēts lopkopības pārraugs. «B» sistēmā abus pienākumus var veikt ganāmpulka īpašnieks. Pēc tam lopkopības pārraugs savāc piena paraugus un nosūta uz piena laboratoriju. Savukārt izslaukumu mēra vai sver uz svariem ar precizitāti līdz simts gramiem. Slaukumu pieļaujams izmērīt litros un pēc tam pārrēķināt kilogramos, rezultātu reizinot ar koeficientu 1,03. Tauku procents un olbaltuma saturs nosakāms tikai piena laboratorijā. Kontroles dienā piena paraugs jānoņem visās slaukšanas reizēs proporcionāli iegūtajam pienam. Par paraugu noņemšanas pareizību, strādājot pēc «B» sistēmas, atbildīgs lopkopības pārraugs. Tādēļ viņam ganāmpulka īpašnieks jāapmāca, kā pareizi noņemt paraugus analīzēm un vienlaikus jākontrolē, lai iegūtie dati būtu pareizi un ticami. Ja pārraudzības noteikumi netiek ievēroti, pārraudzība tiek anulēta. Visi dati par izslaukumiem, tauku procentu, olbaltumu, govju aizlaišanu ciet, atslaukšanos un citi rādītāji iesniedzami datu apstrādes centrā. Lopkopības pārraugs arī reģistrē un apzīmē visus jaundzimušos dzīvniekus, aizpilda ciltsdokumentāciju, iepazīstina govju ganāmpulka īpašnieku ar pārraudzības rezultātiem, dod ieteikumus attiecībā uz govju brāķēšanu, ēdināšanu un citiem jautājumiem. Par to visu vajadzētu vienoties, ganāmpulka īpašniekam slēdzot līgumu ar lopkopības pārraugu. Šobrīd bieži vien ir tā, ka pārraugs samaksu par savu darbu nesaņem vai saņem ļoti mazu. Jācer, ka drīzumā risinājums par pārrauga darbu tiks rasts valsts mērogā.
Mūsu rajonā lielākais ir Latvijas brūnās šķirnes govju īpatsvars – tās sasniedz 73 procentus no visām pārraudzībā esošajām piena devējām. Pārējo daļu veido melnraibo šķirņu govis. Jāteic, ka tās ir ražīgākas, taču tajā pašā laikā patērē krietni vairāk lopbarības un arī citādā ziņā ir prasīgākas. Latvijas brūnās šķirnes govju potenciālā ražotspēja ir 5500 – 6000 kilogramu piena gadā. Ja grib iegūt par kādiem tūkstoš kilogramiem lielāku izslaukumu, jādomā par citu šķirni un jārēķinās, ka augstražīgākie dzīvnieki ir prasīgāki kā ēdināšanas, tā turēšanas apstākļu ziņā. Ja nevar nodrošināt kaut vienu komponentu, rezultāts var izrādīties daudz sliktāks, nekā cerēts.
Nedaudz raksturošu piena devēju grupas. Latvijā ir divas šķirņu grupas. Pirmā – sarkano šķirņu grupa, pie kuras pieder jau minētā Latvijas brūnā, kā arī Dānijas sarkanā, Angleras, Zviedrijas sarkanraibā, Airšīras šķirnes un Holšteinfrīzu sarkanraibā. Melnraibo šķirņu grupā ietilpst Holšteinfrīzu un citu melnraibo šķirņu govis. Sarkano šķirņu radnieciskā grupa ir ļoti atšķirīga no melnraibo šķirņu grupas, tāpēc nevar veikt pie dažādām grupām piederošo šķirņu savstarpējo krustošanu. Pirmajā pakāpē šo šķirņu krustojumi uzrāda produktivitātes pieaugumu, bet nākamajās paaudzēs produktivitāte samazinās. Tā kā Latvijā veikt sarkano un melnraibo šķirņu savstarpēju krustošanu neatzīst par pareizu, ja grib tikt pie melnraibās šķirnes govīm, tās ir jāiepērk. Izvēlēties garo šķirnes iegūšanas ceļu ar krustošanas palīdzību nevajag. Latvijas brūnās šķirnes uzlabošanai izmantojamas citas sarkanās šķirnes – Dānijas sarkanā, švicizēta Dānijas sarkanā vai Zviedrijas sarkanraibā. Šo uzlabojumu var panākt, izmantojot mākslīgās apsēklošanas staciju vaisliniekus. Šajā jautājumā var konsultēties arī ar savu pārraugu vai mākslīgās apsēklošanas tehniķi. Savukārt mākslīgās apsēklošanas stacijās, lai nepieļautu tuvradniecību, visi vaislinieki sadalīti četrās grupās. Ik pēc diviem gadiem buļļu grupa katrā rajonā tiek nomainīta. Bet pilns aprites cikls noslēdzas pēc astoņiem gadiem. Lai ciltsdarbs sekmētos, novēršamas nepilnības govju ēdināšanā, sasniedzot 4500 kilogramu izslaukumu gadā. Savukārt telītes sēklojamas ne ātrāk kā no 17 mēnešu vecuma, kad dzīvmasa sarkanajām šķirnēm sasniegusi 350, melnraibajām – 400 kilogramu. Protams, izmantojami labākie pēdējās paaudzes buļļi – uzlabotāji.
