Ganāmpulku ģenētiku un piena kvalitāti min kā galvenos taupības upurus.
Vairāk nekā pusgadu pēc janvāra piena nemieriem ir skaidrs, ka nozarē piesolīto masveida bankrotu nav. Rudens un ziema gan varētu mainīt fermu skaitu, saka piensaimniecības pārzinātāji, norādot, ka patlaban ir saimniecības, kas barību ziemai vairs negatavo, lopiņus taisoties likvidēt. Apzinot zemniekus dažādos valsts novados, ar tik krasu risinājumu gan saskarties nenācās. Tomēr svarīgākais jautājums paliek – kādas sekas jostas savilkšana atstās uz Latvijas ganāmpulku ģenētisko materiālu un izslaukumu.Rādītāji noslīdēsJanvāra nemieros runātais, ka vēl zemāka piena cena nonāvēs nozari, līdz šim izrādījies no «liela brēka, maza vilna» sērijas. Tomēr Smiltenes puses prāvais piensaimnieks Juris Bērziņš norāda, ka īsto bilanci vēl ir par agru savilkt, jo vēl nav zināms, par cik krities ganāmpulku ģenētiskais statuss un izslaukums. Īstais cāļu skaits būs redzams vēlāk, rudenī, ziemā un nākamā gada sākumā, kas parādīs, kā govju diēta mainījusi piena kvalitāti. «Vidējie olbaltuma rādītāji Latvijā paslīdēs uz leju, līdz ar to arī samaksa par pienu,» piekrīt Piensaimnieku centrālās savienības vadītājs Jānis Šolks. Tas nozīmē – kilogramam siera līdz šim vajadzēja vidēji desmit litru piena, bet turpmāk vajadzēs vairāk. Tas sadārdzinās produkta pašizmaksu, bet, ņemot vērā vārīgo vietējā tirgus pirktspēju, pārstrādātājs būs spiests samazināt uz piena piegādes posma rēķina. J.Šolks gan arī norāda, ka patlaban pārstrādātāju vidū neesot spraigas diskusijas par to, kur ņemt pienu, ja tā kvalitāte Latvijā kritīsies. Izejvielas piegādātāju netrūkst, viņš saka, pieminot igauņu kooperatīvus, kas gatavi piegādāt un kam kvalitāte nekad neesot bijusi problēma. Tas nerunā par labu Latvijas piena fermām un, iespējams, sijās to skaitu. Toties, kad vietējā tirgus maksātspēja atgriezīsies, tām saimniecībām, kas būs palikušas biznesā, būs vieglāk strādāt. Naktīs pie katliemLai arī tiešā veidā nozarē pēc piena nemieriem tika injicēti desmit miljoni latu ciltsdarbam, zemnieki patlaban pārslēguši fermas izdzīvošanas režīmā. Degvielu un rezerves daļas ņem uz parāda, pārdod malku no saviem mežiem, daudzi vairs neapsēklo govis, noīsina dzīvnieku ēdienkarti, nepērkot papildbarību, vairāki gatavo barību ziemai tik, cik ļauj rocība, nevis prasa govju skaits kūtī, tātad gatavojoties izkaut tos, kam barības nepietiks, liecina Saldus, Kuldīgas, Salacgrīvas, Cesvaines un Krāslavas pusē apzinātie zemnieki. Krīze daudzus spiedusi rast ceļus, lai samazinātu ražošanas pašizmaksu, daudziem glābiņš ir tiešā tirdzniecība. Cesvaines puses «Dimantos» 2006. gadā investēts jaunā, 300 govīm paredzētā fermā, un vēl pirms laika šķita, ka šī saimniecība būs viena no kredītbuma upuriem, stāsta «Zemnieku saeimas» pārstāve Maira Dzelzkalēja. Tomēr «Dimantu» saimniece Sandra Stricka saimniecību izvilkusi, papildus piena nodošanai kombinātam daļu piena realizējot tiešajā tirdzniecībā. «Ar svaigpienu vien tur nekā nebūtu, naktīs taisu sierus, jogurtus,» viņa saka. Pavasarī ar banku izdevies vienoties par pamatsummas atlikšanu, līdz rudenim maksājot tikai kredītprocentus, un nu «Dimantiem» daudz nozīmēs, vai banka turpinās nākt pretī. «Nupat vizītē bija holandiešu zemnieki ar visu bankas pārstāvi un teica, ka patlaban bankas pamatsummas maksāšanu atliekot, mazākais, uz diviem gadiem,» viņa saka. Zemnieki ar atvieglojumu raugās uz to, ka šogad krīzes dēļ ES tiešos maksājumus paredzēts izmaksāt par mēnesi ātrāk nekā parasti. Tas būšot laiks, kad daudzi atdos parādus par degvielu un citu līdz šim uz krīta izmantoto.
