Vecās Līču saimnieces Mildas Jansones bērnības un jaunības gadi aizritēja Ieviņās – mājās blakus Babītes ezeram.
Vecās Līču saimnieces Mildas Jansones bērnības un jaunības gadi aizritēja Ieviņās – mājās blakus Babītes ezeram. Pie Ložmetējkalna reizi gadā vasarā, pieminot strēlnieku varonīgās cīņas, tajās
pulcējās ļaudis, tostarp arī sabiedrībā pazīstami
darbinieki. Ar šo pirmās brīvvalsts laikā iekopto tradīciju saistās kāda
Jansonu ģimenē saudzīgi glabāta fotogrāfija.
Ložmetējkalna apkārtnē strēlniekus pieminēt cilvēki brauca no Rīgas un Jelgavas. Tajās reizēs pa Lielupi gāja kuģi, kādus citkārt neredzēja. Tagadējais simtgadnieks zemūdenes “Ronis” komandieris Hugo Legzdiņš piebilst, ka svinīgajos pasākumos piedalījās arī Latvijas kara flote. Milda Jansone no savas bērnības atceras: “Kad beidzās svinīgās runas, mana māte un vēl dažas saimnieces sacepa plātsmaizes, pielēja piena kannas un šīs gardās uzkodas pļavā, kur spēlēja orķestri, pārdeva. Bija arī padomāts, kur viesiem nomazgāt rokas un citi it kā sīkumi. Tolaik trūka ietinamā papīra. Tādēļ, piemēram, tikko lasītās zemenes mēs ietinām manās vecajās skolas burtnīcās. Tajās – kā jau skolniecei – dažreiz piecnieks, dažreiz trijnieks. Vieni tādi zemeņu pircēji pienāca vēlreiz un teica: “Mēs jau redzējām, ka meitenei neiet ar to rēķināšanu. Ogas gan bija labas. Lūdzu vēl vienu tūtiņu!””
Lūdzu, nobildējiet arī mani!
Reiz vasarā, kad Mildai bija seši vai septiņi gadi pirms svinīgās fotografēšanās viņa iejaukusies starp pieaugušajiem un teikusi, ka arī grib tikt bildē. Jāpiebilst, ka visi kungi bijuši kopā ar dāmām, taču viņas karavīru piemiņas vietā Antiņu kapos nefotografējās. Rakstnieks Edvarts Virza tad izmainījis šo vīrišķīgo kompozīciju: paņēmis skaisti saposto Mildu sev klāt (visiem pa vidu) un teicis zīmīgus vārdus: “Viņa būs tā, kas izcels mūsu bildi.” Un tiešām pēc septiņdesmit septiņiem gadiem tas ir noticis.
Laiks gājis, un diemžēl grūti noteikt, kas ir fotogrāfijā redzamie cilvēki. Pagaidām zināms vienīgi pats rakstnieks Edvarts Virza, kas stāv Mildai blakus kreisajā pusē. Tagadējā Latviešu strēlnieku piemiņas pasākumu rīkotāja Valgundes pagasta kultūras darbiniece Ruta Vertele izsaka pieņēmumu, ka no meitenes pirmais pa labi pietupies ir “kalpakietis” Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Antons Kārlis Teodors. Viņa biogrāfija Pirmā pasaules kara laikā saistās ar kara ceļu būvniecību Rīgas frontē. Tā viņa spriež par Jansonu ģimenes glabāto bildi, salīdzinot ar publicētajām Lāčplēša kara ordeņa kavalieru fotogrāfijām.
Milda Jansone zīmīgi atceras strēlnieku piemiņas godināšanu 1939. vai pat jau 1940. gada vasarā. Tolaik daudzi no atbraukušajiem runāja, ka tā ir beidzamā reize, kad viņi tur tiekas. Tiešām ne padomju, ne vācu laikā latviešu strēlnieku piemiņu Pirmajā pasaules karā sabiedrībā plaši nepieminēja. Tā bija dziļi nacionāla lieta, kas modināja cilvēkos pašapziņu, un to okupācijas varas kalpi nepieļāva.
Vienaudži bija retums
Milda Jansone no labi iekoptajām Ieviņām aizgāja, bruņotu vīru dzīta. Komunisti viņai kā divdesmit sešus gadus jaunai sievietei piespieda iestāties valsts darbā. Vecāku zemnieku saimniecībā vien tolaik strādāt nedrīkstēja. Tā viņa nonāca kara izpostītajā Jelgavā, kur, kā pati saka, priecājās par katru satikto vienaudzi. Latviešu puišu, kas dzimuši 1921., 1922., 1923. gadā, pēc kara bija ļoti maz. Daudzi skolā un ballēs iepazītie skaisto atmiņas fotogrāfiju dāvinātāji bija vai nu Austrumos, vai Rietumos, vai arī jau tajā saulē. Piecus gadus Milda nostrādāja pie mērniekiem. Tur viņa iepazinās ar Edmundu Jansonu, iznesīgu augsti izglītotu vīru, Latvijas brīvības cīņu dalībnieku, kas bija gadus piecpadsmit vecāks un kļuvis par atraitni. Milda uzņēmās rūpes par diviem vīra bērniem, laida pasaulē vēl divas ar vīru kopīgas atvases un kļuva par Līču saimnieci.
Saimniekošanu Līčos, braucienus ar tomātiem, gurķiem un āboliem uz tirgu vajadzēja apvienot ar darbu kolhozā. Bērni māti redzēja maz. Tomēr visi izauga par cienījamiem cilvēkiem. Mildas kundze gan pēc sava rakstura nav tas cilvēks, kas vecumdienās mierīgi sēdēs un pārdomās pagājušo. Savos astoņdesmit trīs gados viņa gatavo pusdienas, rosās pa dārzu – kā jau tas pavasaros pierasts. Svētdienās Mildas kundze bieži ir Svētā Jāņa baznīcā. Tur viņa darbojas no septiņdesmitajiem gadiem – no brīža, kad mācītāji Gross un Lūsis pavadīja uz Puču kapiem Mildas tēvu – agrāko Ieviņu saimnieku, 5. Zemgales pulka strēlnieku. Godinot, kā pati saka, savas dzīves lielāko labdari, Mildas kundze pievērsās baznīcai. Diemžēl no Ieviņu mājām palikusi tikai zeme, saimniecība laika gaitā gājusi bojā. Tomēr, ja kādam gadās uz mēles kausēt gardās “Zemnieka cienasta” plātsmaizes, tad ir zināms, ka cepšanas māka nāk no tiem laikiem, kad ar šiem kārumiem tika cienāts rakstnieks Edvarts Virza, vecie strēlnieki un brīvības cīnītāji piemiņas brīžos Ložmetējkalna apkaimē.
