Ziemassvētki aizvadīti, sācies jauns gads. Katram dārzkopību mīlošam latvietim tas ir teju signāls, ka drīz, pavisam drīz būs klāt arī pavasaris. Gribas uz palodzes nolikt plaukstošu hiacinti un brokastīs apēst biezpienu ar svaigiem lociņiem. Ilonas Stangas dārzniecībā Penkulē pieprasījums pēc latviešu iecienītajiem garšaugiem aug ar katru dienu. Tā tas turpināsies vēl vairākus mēnešus, lociņu ēšanas kulmināciju sasniedzot martā, kad tirdzniecībā veikalos parādās pirmie salāti.
Ilona katru gadu izaudzē divas līdz trīs tonnas lociņu. «Skatos pēc pieprasījuma. Klientu loks gadu gaitā ir izveidojies, un es apmēram varu noteikt, cik sīpolu katru gadu stādīt,» skaidro dārzniece. Arī sīpoli ir pašas saimniecībā audzēti – lielākie tiek pārdoti, mazākie atstāti lociņiem.
Dārzniecībā tiek audzēts visai plašs sortiments. Pašlaik siltumnīcā zied arī kallas, savus ziedu čemurus puķu podiņos vaļā sāk raisīt hiacintes. Vēlāk garšaugu klāstu papildinās arī citi zaļumi, piemēram, dilles un rukola. Siltumnīca pārvērtīsies par zaļu un ziedošu oāzi, kad lociņus nomainīs dārzeņu stādi un visās iespējamajās vietās iekārtajos puķu podos plauks ziedi.
Lociņi tiek tirgoti gan veikalos, ar kuriem izveidojusies laba sadarbība, gan privātajiem klientiem.
Mantojums no vīratēva
Ģimenes saimniecībā dārzniecība ir palīgnozare, jo Ilonas vīrs ir lielzemnieks un plašā platībā audzē labību. Tomēr savs atspaids no dārzniecības tiek arī viņam, jo lauksaimniecības strādniekiem Ilona atrod darbus arī nesezonā – viņi palīdz kurināt siltumnīcas, šķeldo kurināmo un veic citus pienākumus. Dārzniecības saimniece atzīst: «Viena šāda neliela dārzniecība, kā ir man, nemaz nevarētu pastāvēt. Tā spēj eksistēt tikai tāpēc, ka ģimenes saimniecības pamatnodarbošanās ir lauksaimniecība. Bez vīra atbalsta diez vai es varētu siltumnīcas uzturēt.»
Dārzniecība Penkulē kādreiz bijusi kolhoza saimniecībā, pēc tam to privatizējis Ilonas vīratēvs, kuram palīdzējusi arī Ilona, vēlāk to no viņa pārņemot pilnībā. «Iesaistīta darbos šeit esmu vismaz 25 gadus,» secina dārzkope. Gan Ilona, gan viņas vīrs ir vietējie un kopā jau kopš pirmās klases.
Pirms astoņiem gadiem viņa neklātienē pabeigusi mācības Bulduru Dārzkopības vidusskolā, kļūstot par diplomētu aroda speciālisti. Arī lociņi šajās siltumnīcās audzēti jau gadus divdesmit. Mazliet gan sortiments kopš tiem laikiem, kad saimniekoja vīratēvs, ir pamainījies. Agrāk tā bijusi stikla siltumnīca, bet, kopš tie nomainīti ar dubulto plēvi, dažu dēstu audzēšana atmesta tiem ne tik labvēlīgo augšanas apstākļu dēļ. Vairs netiek audzētas, piemēram, prīmulas un cinerārijas.
Tieši Ilona dārzniecības sortimentā ieviesusi plašu iekarināmo puķu podu piedāvājumu, savukārt atteikusies no rožu audzēšanas. Dārzniece teic: «Man tieši patīk tas, ka dārzniecībā piedāvājam plašu produkcijas klāstu – no visa kā pa drusciņai. Ir stādi, garšaugi, podu puķes, vēlāk vasarā dārzeņi. Sniedzu arī dārznieka pakalpojumus un pieņemu ekskursantu grupas.»
Aizbrauc zaļojošs autobuss
«It kā liekas, ko gan tādā nelielā saimniecībā redzēt ekskursantiem, bet cilvēkiem ļoti patīk,» stāsta saimniece. Nereti no viņas dārzniecības tālāk jau aizdodoties dēstiem un puķupodiem zaļojošs tūristu autobuss. Tiesa gan, pati dārzniece atzīst, ka ar tik sadrumstalotu sortimentu ir arī grūtāk strādāt. «Ja audzē vienu kultūru lielās platībās, tad to visu vienkārši aizved kādam pārpircējam vai uz lielveikalu, un miers.»
Pie tā, ka Penkulē ir dārzniecība, cilvēki ir pieraduši un sezonas laikā pie Ilonas pēc pirkumiem ierodas bieži. Lai gan stādus viņa tirgo arī, piemēram, Dobeles tirgū, netrūkst tādu, kam patīk pašiem izvēlēties nepieciešamo uz vietas saimniecībā. «It īpaši, kad sācies īstais dārzeņu laiks un gatavi ir gan tomāti, gan gurķi. Tad nereti man te ir pilns pagalms ar mašīnām,» stāsta Ilona.
Aktīvajā dārzkopības sezonā dārzniecei mierīgu mājas dzīvi baudīt īpaši neizdodas, tomēr darbs Ilonai patīk un par to viņa nesūdzas: «Labi, ka man nav mazi bērni. Vīrs pats ir lauksaimnieks un mani labi saprot. Tā jau mazajos uzņēmumos ir – saimniekiem jāplēšas melnās miesās, lai noturētu saimniecību pie dzīvības.»
Saimniece stāsta, ka cilvēki arvien vairāk tirgos un veikalos meklē vietējo produkciju. «Vietējie zina, ka pati audzēju savu produkciju. Zina, ka man ir dārzniecība, tāpēc bieži tirgū stendu iztirgoju pilnībā. Manuprāt, tas liecina, ka cilvēki vairāk domā, ko un no kā pirkt,» secina Ilona. Viņa ar prieku atceras, ka vēl novembrī Dobeles tirgū tirgojusi savus tomātus: «Tie bija pēdējie, gatavināti un, protams, tādi mazliet zaļgani, bet vienalga cilvēki izpirka līdz pēdējam, jo zina, ka tie ir vietējie.»
Atpūtai ceļojums uz ārzemēm
Ilona ne tikai labprāt uzņem tūristus un vada ekskursijas dārzniecībā, bet arī pati kaut kur aizbrauc. Tā esot vislabākā atpūta. Dārzniecības saimniece iemīļojusi ceļojumus, un visvairāk viņai patīk to izbaudīt vienatnē, bez draugiem, radiem un paziņām. Atpūtas mirkļu gada laikā neesot pārāk daudz. Gada beigās tiek stādīti lociņi, pēc tam sākas trakais stādu audzēšanas periods, kam seko dārzeņi. Neliels atelpas brīdis ir ap Jāņiem, kad cilvēku vēlme pēc savu dārzu ierīkošanas pierimstot. Tad arī Ilona cenšas aizbraukt kādā ceļojumā. Pagājušajā gadā gan tas nav izdevies. «Man patīk braukt ar tūristu autobusu. Tad es sēžu, skatos pa logu, vēroju ainavas un neko nedomāju. Telefonu atslēdzu, lai neviens mani netraucē un varu izbaudīt mieru.»
Ilonas sapnis bijis pabūt Romā un Vatikānā, kas arī īstenots. Itālija izbraukāta pamatīgi, tāpat redzēta Horvātija, Polija, Vācija. Šogad plānos ir aplūkot Norvēģiju. Vēl gada griezumā mierīgāks periods ir oktobrī, bet novembrī jau visi darbi sākas no gala ar sīpolu stādīšanu lociņiem. ◆
