Jelgavas Tautas gleznošanas studija jau gadiem pulcina glezniecības amatierus, kas savā brīvajā laikā ar otām un krāsām rada aizvien jaunas ainavas, portretus un klusās dabas.
Gleznošanas studiju 1956. gadā aizsāka mākslinieks Hugo Jakobi, šodien to vada Ivars Klaperis kopā ar Andu Buškevicu. Nupat Jelgavas Kultūras namā interesentiem atvērta kārtējā studijas dalībnieku izstāde, kurā izstādītas vairāk nekā 50 gleznas.
Par studijas ikdienu un to, ko īsti nozīmē izstādes nosaukums “Pieradināšana”, stāsta Anda Buškevica.
– Kas ir tautas gleznošanas studija, un ko šeit var apgūt?
Studija ir izveidota Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes “Kultūra” paspārnē un ir domāta cilvēkiem, kuriem nav profesionālas pieredzes gleznošanā. Šeit cilvēki sadraudzējas ar krāsu, sāk saprast, kas ir mākslas darbs un kā tas top. Bieži vien citiem par izbrīnu tas nenotiek nemaz tik vienkārši un ātri, ir jāiegulda milzīgs darbs, izpratne un laiks. Tas ir liels gandarījums, ko visi kopā gūstam, piedaloties kopīgās izstādēs, vasaras plenēros un ekskursijās.
– Kādi cilvēki nāk gleznot?
Tie ir cilvēki, kam gleznošana ir hobijs un sirdslieta. Kādam tā ir vieta, kur atpūsties no ikdienas lietām un darba stresa, saliņa, kur patverties no apkārtējās pasaules. Pie mums nāk arhitekti, mājsaimnieces, grāmatveži, uzņēmēji, pensionāri un arī daži jaunieši. Prieks par visiem, kas mūs sameklē.
Parasti cilvēki zvana un saka, ka neko no skolas laikiem nav darījuši, bet tas nekad nav šķērslis. Mums nav jāsasniedz milzīgas virsotnes, bet netrūkst arī tādu gadījumu. No studijas cilvēki ir iestājušies un izmācījušies Mākslas akadēmijā, rīko savas personālizstādes ne tikai Jelgavā, bet arī citās Latvijas pilsētās.
Darbības lauks ir ļoti plašs, taču sasniegumi ir iespējami, pateicoties cilvēka paša iniciatīvai, mēs esam tikai tāda ierosme. Studija ir kā ģimene, kur iegūt pamatu, ievirzi un vēlmi kaut ko sasniegt. Mums ir liels prieks skatīties, ka cilvēki ar apņēmību un degsmi sasniedz fantastiskus rezultātus.
– Studijā tiek organizētas mācības vai cilvēki var vienkārši nākt un gleznot?
Mēs abi ar Ivaru Klaperi esam kā konsultanti. Nevienam ar karotīti mutē nelejam, bet pamatus pastāstām un parādām. Tas ir abpusējs process, jo ļoti daudz kas atkarīgs no tā, cik cilvēks būs uztverošs, vai izpratīs to, ko viņam stāsta. Tam ir jāiziet cauri pamazām, solīti pa solītim jāapgūst jaunās lietas, ieguldot pamatīgu darbu.
Tagad populāri ir mākslinieku brīnumkursi, no kuriem cilvēks pēc dažām stundām aiziet mājās ar gatavu gleznu. Taču tas ir mānīgs efekts, jo cilvēks neiegūst prasmes, lai vēlāk patstāvīgi radītu jaunu mākslas darbu.
– Kā cilvēki mācās gleznot pie jums?
Mēs uzliekam uzstādījumus, kas ir vislabākais variants mācību procesā. Ar uzstādījumu cilvēks priekšmetus uztver telpiski, redzot to formu, gaismu un ēnu. Mēs neiesakām mācību procesā izmantot pārzīmēšanu no fotogrāfijām. Tas ir viens no veidiem, kā apgūt, piemēram, krāsu jaukšanu, taču pamatā tā ir kopēšana. Daudz veiksmīgāks ir dabisks mācību process, kad priekšmetu var apskatīt ar aci no visām pusēm, uztaustīt formu, redzēt visas krāsas un vērot, kā tās mainās gaismas ietekmē, kā veidojas ēnas. Ļoti labi noder arī vasaras plenēri, kur visu ir iespējams vērot dabiskajā vidē, saules gaismā un pieredzēt pašam ar savu darbību.
– Studijā pozē arī dzīvi modeļi?
Jā, nāk arī dzīvi modeļi. Pagājušajā gadā mums bija ļoti aktīva skicēšana, šogad šajā jomā esam iepauzējuši. Bet vienalga četri cilvēki no studijas darbojamies un zīmējam portretus un aktus. Mums var piebiedroties visi, kas vēlas. Ir bijusi arī izstāde, kurā izstādījām skices, kurās skicēti modeļi. Citreiz paši viens otram pozējam, tā esam izbaudījuši, kāds tas process ir.
– Cik cilvēku apmeklē tautas gleznošanas studiju?
Esam ap 80 dalībnieku, bet nav tā, ka visi vienmēr esam šeit kopā. Tie, kas glezno gadiem un dara to gana prasmīgi, strādā individuāli un atnes mums jau gatavus vai pusgatavus darbus, ko izrunājam. Pamatā nāk tie, kas sākuši pavisam nesen, un ar viņiem pamatīgi uz vietas strādājam. Un tad ik pa laikam pievienojas viens, otrs, trešais. Tas process plūst un mainās. Citreiz esam desmit cilvēku, citreiz mazāk. Ļoti svētīgi ir tas, ka dalībnieki atnes jau gandrīz gatavas bildes, tad kopīgi tās pavērtējam.
– Anda, kāds ir tavs ceļš līdz glezniecībai?
Esmu beigusi Liepājas Lietišķās mākslas skolu, tad apguvusi pedagoģiju Mākslas akadēmijā, strādājusi Jelgavas mākslas skolā un kultūras namā par mākslinieci noformētāju. Ļoti ilgu gadu garumā esmu uzzīmējusi tikai pa kādai bildītei, bet, sākot strādāt studijā, esmu aktīvāk pievērsusies glezniecībai. Studija ir tā vieta, kas ievelk, un tas arī pašai dod papildu stimulu. Man liekas, mēs ļoti papildinām cits citu. Man dod spēku studija un šie cilvēki, kas ir tik sirsnīgi, laipni, jauki un pieķērušies savam hobijam ar visu sirdi un dvēseli. Skatoties uz to, ko viņi dara, saprotu, ka man pašai arī ir jāglezno. Kādreiz arī viņi no manis gūst kādu ierosmi, redzot manus darbus.
– Ko mīli gleznot visvairāk?
Ziedi ir tie, kas man ļauj atraisīties glezniecībā, jo ar savām krāsām un formām tie atļauj būt brīvai. Uzrunā arī viss sievišķīgais, jo tas saistās ar mani pašu. Esmu gleznojusi sievietes, patīk arī dažādi fantāzijas un vēsturiskie tēli. Nesen lasīju par Kurzemes hercogieni Doroteju, mani tas ļoti saistīja, jo tā ir vesela pasaule, kurā var iet, darboties un dot savu redzējumu. Tie laiki bija sievišķības un skaistuma kalngals, savukārt mūsdienās mēs vairāk izceļam dvēseles skaistumu, kas atkal ir pilnīgi cita nianse.
– Ko tu iegūsti gleznojot?
Ieguvums varētu būt meditatīvā noskaņa un miers. Man patīk no sevis izlikt kaut ko pozitīvu, skaistu un labestīgu. Ir cilvēki, kuriem tas ir tieši pretēji, bet man ir nepieciešamība dalīties ar to, kas manī ir labs, skaists un dvēselisks. Ne vienmēr, runājot ar cilvēkiem, ir iespēja izteikt savas patiesās domas. Glezniecība ir tā iespēja, kurā, sarunājoties ar sevi un tēliem, varu uzlikt uz audekla to, ko vēlos pasacīt citiem. Tā ir kā spēle, kurā spēlējos ar krāsām, noskaņām un izjūtām.
– Kāpēc cilvēki tiecas gleznot un izstādīt savas gleznas?
Pienāk laiks, kad cilvēkam sirds raujas uz kādu no mākslām, un tad viņš atnāk pie mums. Vai arī tas bijis nepiepildīts bērnības sapnis, un ir tik skaisti vērot, kā sapnis tiek piepildīts.
Sākot gleznot, viņi parasti negrib izstādīt savus darbus, bet es mudinu to darīt. Ja esi ko skaistu radījis, kāpēc to slēpt? Es rosinu laist savus darbus tautās, lai tie iet pie cilvēkiem, lai viņi, vērojot tos, gūst kādas savas pārdomas. Mūsu izstādes ir triju pušu ieguvums, tas ir svarīgi gan studijai, gan māksliniekam, gan skatītājam, kas tās bauda.
– Ko studijas dalībnieki iegūst, izstādot savus darbus?
Izliekot darbus izstādē, mākslinieks ir pārkāpis savu komforta zonu, izdarījis ko vairāk un atļāvies to izstādīt citiem. Tas ir liels ieguvums un gandarījums par savu varēšanu.
Es domāju, ka jēdziens mācēt vai nemācēt zīmēt ir pārprasts. Tiklīdz tu saskaries ar krāsu un procesu, tu radi. Tas nav par mācēšanu, bet par savas komforta zonas pārkāpšanu, ieiešanu svešā darbības laukā un būšanu procesā. Tā ir iespēja iepazīt arvien kaut ko jaunu. Katru reizi, kad paņem rokās otu un jauc krāsas, iesākas radīšana, un tad mācēšana vai nemācēšana vairs nav būtiska. Krāsa pati kaut kur ved, tā liek veidot krāsu laukumus, miksēt un darboties. Visbiežāk ir tā, ka cilvēks, nostājoties pie audekla, sākumā nemaz nezina, kas būs finālā.
– Kā radās tēma “Pieradināšana”?
Tas bija mirkļa iespaidā. Kad atklājām izstādi “Karnevāls”, sapratām, ka jau tajā vakarā ir jārada tēma nākamajai izstādei. Vakara gaitā es pateicu pirmo, kas man nāca prātā, – tēma būs pieradināšana. Un tad pati sāku domāt, ka pieradināšana ir visa mūsu dzīve, jo nemitīgi kaut ko pieradinām vai mūs pieradina citi. Pieradinām dzīvas būtnes, cilvēkus, aprodam un pierodam ar priekšmetiem un lietām. Tāpēc arī darbi izstādē ir tik ļoti dažādi.
Nākamais pasākums, kam šobrīd gatavojamies, ir “Pils nakts noslēpumi”, kas notiks 16. maijā Muzeju naktī. Visi būs laipni aicināti.
Ieva Šustika
Es agrāk domāju, ka vispār nemāku zīmēt, bet, atnākot uz studiju, drīz vien mainīju savas domas. Šobrīd gleznoju ģimeni, un vēlos šo gleznu nosaukt par “Laimi”, vēlos ielikt gleznā laimes sajūtu, sapratni, ka laime ir vienkāršās lietās. Gleznojot es piedzīvoju to, ko gleznoju, un šobrīd tā ir laime. Savukārt izstāde ir kā iespēja paskatīties no malas uz saviem darbiem un sevi pašu.
Dzintra Brakanska
Kad devos pensijā, domāju, ka gribas kaut ko dvēselei. Aušana man likās par lēnu un garlaicīgu, tad sāku domāt, ka varu iemācīties gleznot, kaut arī iepriekš zīmējusi biju tikai skolas laikā. Vienai bija drusku bail un neērti iet, drošākai dūšai sarunāju ar kolēģīti, un tā mēs abas aizgājām. Studijā ir jauki skolotāji, viņi vienmēr uzmundrina un, ja pašam liekas, ka iznācis slikti, atrod kādu niansīti, kas izdevies labi. Attieksmei ir ļoti liela nozīme, tas rosina mēģināt izdarīt labāk. Šī gada izstāde ir ļoti interesanta, jo tēma ir plaša un gleznas daudzveidīgas, esmu par to dzirdējusi labas atsauksmes.
Mairita Zvirgzdiņa
Gleznošanas studijā esmu jau vairāk nekā desmit gadu. Man patīk kolektīvs un studijas vadītāji. Gleznošana ir veids, kā izsaku savu iekšējo pasauli. Šajā izstādē man ir divas gleznas, kas stāsta par to, ka cilvēks rosās dabā un ko viņš aiz sevis atstāj. Pēdējā laikā daudz dzirdam par dabas piesārņošanu, es to neattēloju tieši, bet līdzībās. Rosinu aizdomāties par to, kā izturamies cits pret citu, pret visu, ko Dievs mums ir devis.
Ingūna Pole
Gleznošanas studijā ne tikai gleznojam, bet arī apspriežam mākslu, pārrunājam gleznotāju tehnikas, darbus un iedvesmojamies no šīm sarunām. Apspriežam mākslas nozīmi dzīvē, diezgan filozofiskas runas mums sanāk. Es gleznoju studijā esošās klusās dabas un citu autoru reprodukcijas, tā apgūstu jaunas prasmes, kuras izmantoju savās fantāziju gleznās.
