Šonedēļ vislielākā uzmanība tika pievērsta universitātes nākamā gada pasākumu plānošanai.
Šonedēļ vislielākā uzmanība tika pievērsta universitātes nākamā gada pasākumu plānošanai. Tiek domāts gan par imatrikulācijas aktu, Studentu dienām, Azemitologa svētkiem, gan par Ziemassvētku balli. Gribas atrast labus muzikantus, jo «ejošākie» pēdējā brīdī vienmēr ir aizņemti. Daudz laika prasa darbs Studiju ceļveža un 2006. – 2010. gada Studentu kluba mērķprogrammas veidošanā.
Domās esmu kopā ar LLU deju kolektīvu «Kalve», kas brauks uz Turciju piedalīties 10. starptautiskajā Antālijas deju un mūzikas festivālā. Tas ir patīkams pārdzīvojums, jo ļoti jūtu līdzi savējiem.
Man ļoti patīk jūnijs. Šis laiks ir bezgala skaists. Pēdējā kursa studenti staigā apkārt saposušies un priecīgi, jo eksāmeni ir nokārtoti un bakalaura darbi aizstāvēti. Esot kopā ar jaunajiem, pati jūtos labi.
Vislielākais emocionālais pacēlums bija otrdien, kad mana meita ar labiem panākumiem beidza Latvijas Universitātes Socioloģijas zinātņu fakultāti. Tas ir vissvarīgākais notikums šajā nedēļā.
Savukārt trešdien piedzīvoju nepatīkamu brīdi. Kādai LLU darbiniecei, kamēr viņa bija ienākusi Studentu klubā, nozaga pie durvīm atstātos bērnu ratiņus. Tas notika ļoti īsā brīdī, un cilvēkiem ir jābūt šausmīgi nekaunīgiem, lai to izdarītu. Tā kā zagļi nekur tālu nebija paspējuši tikt, mēs viņiem sekojām un galu galā ratiņus atguvām. Iznāca tāda zagļu ķeršanas diena. Tā man visu laiku neiziet no prāta.
Skumjas pārdomas izraisīja Regīnas Ezeras aiziešana Viņsaulē. Šajā cilvēkā bija kas īpašs, un viņa pati dzīvoja tādu savādnieces dzīvi.
Mani satrauc lielā «mobilizēšanās» un datorizācija. Skumji ir tas, ka cilvēki ļoti daudz pievērš uzmanību ārišķībām un piemirst par mīļumu un iekšējām lietām. Vai tas ir normāli, ja cilvēkam galvenā lieta ir nopirkt operā visdārgāko biļeti un sēdēt pirmajās rindās, lai gan viņu opera nemaz neinteresē? Nesen biju uz izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, kur kārtējo reizi pārliecinājos, ka cilvēki nu nekādi nevar iztikt bez mobilajiem tālruņiem, pat izrādes laikā ne. Tas mani var padarīt traku. Visbēdīgākais ir tas, ka tā ir pilnīgi visur. Mēs esam zaudējuši savu dzīves romantismu un pārāk daudz domājam par materiālām lietām.
