Jelgavas novada pašvaldībā maijā notikušajā konkursa “Jelgavas novada Uzņēmēju gada balva” apbalvošanā nominācijā “Gada ražotājs” par labāko atzina SIA “ABSystems” no Kalnciema pagasta. Uzņēmums Kalnciemā jau četrus gadus specializējas alumīnija konstrukciju ražošanā.
“ABSystems” lepojas ar nesen pabeigtu viesnīcu Oslo, skolas jaunbūvi Ķelnē, ekskluzīviem projektiem Anglijas privātmāju rajonos, tepat Latvijā – ar Siguldas sporta kompleksu. Vairāk par paveikto un iecerēm sarunā ar “Ziņām” stāsta uzņēmuma īpašnieks Kārlis Roznieks.
– Cik sen “ABSystems” atrodas Kalnciemā?
Kopš 2013. gada aprīļa. Tā bija pamesta ēka, kurā kādreiz, ja nemaldos, bija plānots izveidot kinoteātri.
– Kāpēc tieši Kalnciems kā uzņēmuma mītnes vieta?
Vietu neizvēlējos es. Uzņēmumu iegādājos pagājušā gada jūlijā. Izšķīros to pirkt, jo uzņēmums bija kompakts un pārvaldāms, netālu no Rīgas (pats esmu rīdzinieks). Mani uzrunāja iepriekšējā īpašnieka pieeja. Pirms tam septiņus gadus biju vadītājs tādā pašā, tikai krietni lielākā ražošanas uzņēmumā – “Skonto Plan”.
– Kāpēc izlēmāt iegādāties ražotni?
2015. gadā pārtraucu darbu “Skonto Plan”, biju domājis turpināt darboties šajā nozarē, bet bez ražošanas. Kad gāju prom, teicu – vairs nekādu rūpnīcu, nekādas ražošanas. Pirms tam no 2002. līdz 2008. gadam biju eksporta pārdošanas direktors uzņēmumā “UPB”. Pēc aiziešanas alumīnija nozarē sāku palīdzēt citiem ražotājiem, piedāvāju eksporta pakalpojumus arī “ABSystems”, tomēr kādā brīdī sapratu, ka man tomēr vajag savu nelielu rūpnīcu, kurā varu būt klāt visos tās darbības etapos.
– Kas radīja šādu domu?
Pierādījās, ka cilvēki īsti negrib pieņemt jauninājumus, izmaiņas. Uzņēmumu īpašniekiem liekas, ka viņi paši visu labāk zina. Man ir vairāk nekā piecpadsmit gadu pieredze šajā biznesā, gribu ieteikt, kā vajadzētu darīt pareizāk, bet īpašniekam vienalga šķiet – viņš zina labāk.“ABSystems” īpašniekam bija arī būvniecības bizness, uz kuru viņš bija koncentrējies vairāk, un viņš piedāvāja šo uzņēmumu iegādāties man, kam es arī piekritu.
– Tagad nenožēlojat?
Nē. Ir izveidota laba komanda, ļoti attīstāmies. Kad pagājušā gada jūlijā pārņēmu darbus, bijām tikai 23 cilvēki, tagad esam 36. Paplašinājām biroja telpas, jo pietrūka vietas, kur izvietot darba vietas inženieriem, uztaisījām nelielu kabinetu man. Es uzņēmumā faktiski daru to, ar ko vienmēr esmu nodarbojies, – veicu pārdošanas darbu, braucu uz Vāciju, Angliju, kontaktējos ar pasūtītājiem.
– Cik saprotu, jums jau ir iestrādes, lai nodrošinātu klientus ārvalstīs?
Faktiski var teikt, ka nekad neesmu strādājis Latvijā. Vienmēr esmu ražojis Latvijā, bet būvējis ārpus – Skandināvijā, Vācijā, Lielbritānijā, nedaudz Īrijā. Mēs klientus nemeklējam, viņi paši ierodas pie mums un būtībā nevis kādā uzņēmumā, bet pie konkrētiem cilvēkiem, kurus pazīst jau ilgus gadus. Mums nav nepieciešamības piedalīties ļoti daudzos konkursos, piesakāmies uz konkrētu darbu izpildi.
– Nestartējat visos iespējamos konkursos, bet uzņēmuma apgrozījumu izdodas kāpināt?
Pagājušo gadu beidzām ar 1,1 miljona apgrozījumu, pret iepriekšējo 2015. gadu tas bija 24 procentu pieaugums. Pašlaik līgumi noslēgti jau par 1,6 miljoniem, un aptuveni 75 procenti ir eksports. Šo gadu plānojam beigt ar aptuveni divu miljonu apgrozījumu, vēl pēc pāris gadiem vēlētos sasniegt apmēram piecus miljonus.
– Tātad pārsvarā orientējaties uz eksportu?
No iecerētajiem pieciem miljoniem, domāju, aptuveni 80–90 procentu būs eksports. Neplānojam Latvijas daļu gluži likvidēt, bet paplašināt arī nedomājam.
– Latvijā vairāk sadarbojaties ar pašvaldībām vai klienti ir privātpersonas un uzņēmumi?
Tikko pabeidzām lielāku darbu pašvaldībai – jauno sporta kompleksu Siguldā.
– Startējāt iepirkuma konkursā?
Tur mēs esam apakšuzņēmēji. Tā arī ir lielā atšķirība starp darbošanos ārvalstīs un Latvijā. Tur, piemēram, būvē pašvaldības objektu – skolu, darbi tiek sadalīti un nav viena liela ģenerāluzņēmēja. Pirmie startē konkursā par zemes darbiem, nākamie par ēkas karkasu, trešie par fasādi un tā tālāk. Pašvaldībās ir būvinženieri, kas kontrolē procesu.
Pašlaik varu jau apgalvot, ka mūsu uzņēmums spēj konkurēt ar piedāvājumu Vācijas pašvaldības konkursos, spējam arī darbus attiecīgi labā kvalitātē paveikt.
Latvijā ļoti rūpīgi skatāmies, ar kādiem ģenerāluzņēmējiem strādājam. Negribas būt trešajam apakšniekam, kuram nav nekādas ietekmes nedz uz būvniecības procesu objektā, nedz finanšu sadali. Tomēr raugos ar optimismu uz Latviju, uz būvniecības objektiem, kuru celtniecība pašlaik tiek izsludināta, – baseini, skolas un citas sabiedriskās ēkas.
– Kā raugāties uz kvalitātes standartiem šajos projektos?
Man nav būvinženiera augstākās izglītības, neesmu eksperts šajā jomā. Vienīgais, ko varu teikt, – Latvijā būvē ļoti, ļoti lēti, un visi mēs zinām, ka labi un lēti reti kad ir savienojami.
– Vai, veidojot “ABSystems”, īpašu konkurenci ar uzņēmumiem, kas šajā jomā jau darbojas, nejutāt?
Man ir Top 3 komanda. Nav tā, ka mums vispār nav problēmu, apgrozījums aug un mēs varam neko nedarīt. Protams, ir savas ikdienas grūtības, ir pie kā strādāt un ko attīstīt. “ABSystems” ir vienas no lielākajām algām šajā reģionā – vidējie ienākumi darbiniekiem bruto ir 1300 eiro.
– Vai viegli atrast darbiniekus? Nereti uzņēmēji sūdzas, ka tas ir ļoti grūti.
Darbinieku atlasi veicam rūpīgi. Mums, piemēram, nebija nokomplektēta montāžas brigāde. Vācijā montāžu paši neveicam, to dara vietējā kompānija, ar kuru noslēdzam līgumu. Ir svarīgi, cik daudz vienā dienā cilvēks var paveikt. Arī montāžas brigādes darbiniekus izvēlamies ļoti selektīvi.
Cehā mums ir septiņi strādājošie, un divus tagad testēsim. Šie divi ir tieši no Kalnciema. Bet brauc darbinieki no Jelgavas, Tukuma, birojā – arī no Rīgas, Jūrmalas.
Protams, gribētos, lai autobusu satiksme šajā virzienā būtu labāka. Tāpat pievedceļu vēlētos kvalitatīvāku, bet, ja pareizi saprotu, plānots kaut ko remontēt.
– Jums pašam nekādas saistības ar Jelgavas novadu un Kalnciemu nav?
Nav gan. Mācījos Celtniecības koledžā, esmu darbu vadītājs būvinženieris pēc vidējās speciālās izglītības, bet bakalaura grādu ieguvu Čikāgā biznesa administrācijā. Pirmais darbs, kad pabeidzu koledžu un pirms aizbraucu mācīties uz Ameriku, man bija dāņu rūpnīca Morē, Siguldas novadā. No tās puses ir mani senči. Bet es nenodalu puses, kur strādāju.
– Kāpēc tāda izvēle – Čikāga?
Pirmkārt, tāpēc, ka tur bija studējuši draugi. Otrkārt, strādājot dāņu rūpnīcā, es biju direktors uzņēmumā ar 120 darbiniekiem un man bija 19 gadi. 22 gados likās, ka Latvijā man vairs nav īstas izaugsmes iespējas. Mācēju vācu valodu, bet nezināju nevienu vārdu angliski. Laikam jau no labas dzīves riskēju visu mainīt un iegūt izglītību. Ja esi 120 darbinieku uzņēmuma vadītājs nelielā Mores pagastā ar 400 iedzīvotājiem, drusku rodas ķeizara sajūta. Mainīju visu – apguvu angļu valodu un iestājos universitātē Čikāgā.
– Kā bija studēt tur?
Smagi. Jā, vēl kādu laiku nomācījos Rīgas Tehniskajā universitātē. Mans vecaistēvs arī bija būvinženieris un Celtniecības tehnikuma direktors, sarakstījis dažādas brošūras studentiem. Kad man 90. gadu beigās nolika priekšā viņa 50. gados sarakstītas grāmatiņas, sapratu, ka kaut kas nav īsti pareizi. Tas arī bija viens no impulsiem studēt Čikāgā. Protams, tagad daudz kas ir mainījies. Man uzņēmumā ir studenti no RTU – izcili inženieri.
Turklāt gribēju arī redzēt pasauli, un kontakti, ko šajā laikā ieguvu, ir nozīmīgi vēl tagad. Varu teikt, ka man ir draugi jebkurā kontinentā, izņemot Antarktīdu.
Skola sākās pulksten deviņos no rīta, trijos beidzās. Četros sākās darbs, kur ātrākā maiņa beidzās deviņos, vēlākā – divpadsmitos. Vēl pēc tam bija jāpalasa grāmatas nākamās dienas studijām. Viegli nebija.
– Tātad studējot, paralēli strādājāt?
Mazgāju traukus, pēc tam cepu picas, biju šefpavārs…
– Tā noteikti arī bija vērtīga pieredze?
Katram studentam būtu pusgadu jāpastrādā lielā restorānā par viesmīli. Tā atmiņu nekur citur nevar uztrenēt. Ēdināšanas sfērā jebkuram uzņēmuma vadītājam būtu vērtīgi pastrādāt, kaut vai traukus pamazgāt – vairāk, lai pieredzētu to darba intensitāti un haosu, kas valda lielā restorānā. Uzskatu, ka ieguvu tur ļoti lielu pieredzi.
Vispār mans hobijs ir ēst gatavošana. Mūsu ģimenes uzņēmumu grupā ir arī vīna veikaliņš – restorāniņš Rīgā, Miera ielā, kur līdz šim sestdienās un svētdienās pats gatavoju cilvēkiem ēst. Tagad gan vairāk ar to nodarbojas māsa.
– Kādas jums Kalnciemā ir nākotnes ieceres?
Kā jau minēju, līdz 2019. gada beigām gribētu piecus miljonus eiro gadā apgrozīt. Ļoti daudz neinvestējot ēkā, piepērkot klāt instrumentus, to varam paveikt. Mums vēl zeme ir blakus, jau šogad liksim teritorijai apkārt sētu un izveidosim ārā noliktavu. Taču šeit ir industriālais parks, ir vieta, kur izaugt. Vispirms jāsasniedz pirmais mērķis, un tad varēs domāt tālāk.
– Vai uzņēmējdarbības vide Latvijā kopumā ir gana izaugsmi veicinoša? Nebūs grūti attīstīties?
Būs grūti. Ja es nosaucu bruto algu 1300 eiro, tad darbinieks uz rokas saņem apmēram tūkstoti, bet man kā uzņēmējam viena darbinieka kopējās izmaksas ir 1850 eiro, samaksājot nodokļus. Tāpat viņš ir jāatved uz šejieni, jānodrošina darba aizsardzības līdzekļi. Tā vairs nav nekāda mazā alga. Ja visu laiku palielina nodokļus un turklāt nekad nezinām, kas mūs sagaida, tad ir grūti. Vissliktākais ir neziņa, kurš maksājums tuvākajā laikā augs, ko izmainīs. Grūti kaut ko ieplānot. Turklāt arī darbiniekam vēl PVN jāmaksā, sanāk, ka no tiem 1800 eiro valsts paņem vairāk nekā 70 procentu. Protams, nodokļi ir jāmaksā, bet ir sajūta, ka to visu varētu organizēt veiksmīgāk.
Gribētos, lai daudzās jomās notiktu pamatīgāks plānošanas darbs. Piemēram, ja mēs zinātu, ka šeit būvēs iekšā ceļu, vienalga, no Liepājas vai Jelgavas, tad es zinātu, ka te būs laba artērija, un varbūt varētu plānot piesaistīt investīcijas un būvēt rūpnīcu, kurā būtu 200 darbinieku. Tas ir plānošanas darbs, ir jābūt mērķiem, tālejošam skatījumam, arī valstiski.
