Ezers savas zivis tik vienkārši neatdod, tāpēc aukstākajos mēnešos būs krietni jānourbjas.
Janvāris un februāris vienmēr tiek uzskatīti par kalendārā copes gada bada mēnešiem. Savā ziņā tā ir taisnība, ja vien pirmais ledus «neuzlec» tieši janvārī vai februārī. Šis gads, protams, ir izņēmums, tāpēc mazliet par atsevišķām copes vietām un situācijām, kurās esmu pabijis. Varbūt kaut kas no pieredzes noderēs.Peipusa mekaIr makšķernieki, kam Peipuss patīk, un ir pretēji viedokļi. Man šī lielā vanna saistās ar darba lietām, jo kā gids vadu autobusu uz tām vietām, kur zivs ir koncentrējusies. Šo informāciju dod pazīstami vietējie – ezerā iekšā vedēji. Ja tā atklāti runājam, tad nav otras tādas vietas Baltijas valstu ūdeņos, kur ziemā var noķert vairāk zivju kā Peipusā. Bet, ja kādam ir doma, ka atliek tikai uziet uz ezera ledus un viss notiksies, tad būs jāapbēdina, jo nekā tamlīdzīga. Protams, jābūt īpaši «talantīgam», lai no šīs ūdenskrātuves nosoļotu pilnīgi tukšā, bet vienam otram tas izdodas. Šoreiz padomi tiem, kas brauc uz Peipusu pirmo reizi. Raudu dēļ pilnīgi pietiek ieiet ezerā līdz diviem kilometriem, zivs ir liela – no 150 līdz 400 gramiem. Pie krasta asaru nebūs, ja vien neskaita sprīža garumus. Breksis pie krasta pienāks pavasarī. Līdakas uzturas tālu no krasta, bet lielā daudzumā. Ir stājies spēkā vēdzeļu ieguves un paturēšanas personīgām vajadzībām liegums. Tiem, kam neizdodas neko ievērības cienīgu noķert, ir iespējas no vietējiem zvejniekiem zivis nopirkt. Aptuveni 15 kilometru no krasta tiek likti tīkli, un tajos ir skaisti brekši, līdakas, zandarti, gadās arī pa sīgai. Izņemot zandartu, visām pārējām zivīm cena par kilogramu ir divi «eiriķi». Zandartam – jau četri. Engures ezera pamācībasViens no Latvijā seklākajiem un zivīm bagātākajiem ezeriem. Vienmēr vilinājis copmaņus kā ziemā, tā vasarā. Arī šajā ziemas sezonā, kamēr ledus biezums nesasniedza vairāk nekā 20 centimetru, bija vērts pamēģināt asaru copi, jo loģika šādos seklajos ezeros māca – ja dziļums nav lielāks par metru, pāris ledus urbja apgriezienu zivi neatbaidīs, bet, tiklīdz būs jāurbj vairāk un dziļāk, copes iespējas samazināsies ar katru nākamo urbja griezienu. Nu ko, domāts – darīts. Sēžamies piecos rītā auto un laižam uz Enguri. Rīta gaismai austot, esam uz vietas. Apmācies, bet mašīnas termometrs rāda mīnus trīs grādus. Galvenais, kāds ledus! Ejam pa kanālu uz priekšu, līdz sasniedzam ezera plašumus. Ledus biezums aptuveni 10–12 centimetru. Tas jau ir labi. Vispirms ņemam priekšā esošo «bedri». Tās dziļums aptuveni 1,3 metri. Nu i bedre, viens otrs iesauksies, bet Engures ezerā tā tiešām ir bedre. Tukšums. Esam sadalījušies divās grupās. Divi darbojas ar bļitkām, bet mēs trijatā – ar mormiškām. Dodamies no bedres projām. Ejam uz upītes pusi, bet nepārtraukti urbjamies. Ņemam plašu zonu, bet copes nav. Galu galā kaut kas jāiekož arī pašiem. Pirms tējas un maizīšu baudīšanas izurbju ap astoņiem āliņģiem apļa rādiusā un pa diagonāli aptuveni 50 metru. Katrā ieberu pa šķipsnai motiļa un dodos pulciņā uz sviestmaizēm. Pārspriežam, kas un kā, līdz viens no mums ievēro, ka labu gabaliņu sēdošais vīriņš ik pa brīdim kaut ko lēnām un apdomīgi velk no āliņģa ārā. Tā kā sēž ar muguru, tad neko saprast īsti nevar. Drīz interese par viņu pazūd un sākam darboties. Tas, ka Engures ezerā asaru ir ka mudž, katram skaidrs, bet jautājums, vai tiem šodien ir vēlme ko notiesāt pusdienās. Vēl svarīgāk ir tik lielā seklumā netrokšņot un mēģināt tos atrast.Asaris zem kastesRisinājums nāk pats no sevis. Izdarot atkāpi visā šajā pārstāstā, nāk prātā situācija, ko pieredzēju pirms vairākiem gadiem uz Lielupes ledus. Arī tad, makten izurbušies, ar kolēģi jau grasījāmies ap dienas vidu mest copei mieru. Nu ja neņem, tad neņem, bet tad pie mums, garām ejot, piestāja trīs vīri sirmiem matiem un, atpazinuši mani, jautāja, vai tad kaste jau pilna. Par manu atbildi, ka drīzāk tukša, tie nobrīnījās un domīgi aizdevās pa upi uz augšu. Pēc aptuveni 100 metriem draudzīgi sasēdās pulciņā un sāka copēt. Es par viņiem jau aizmirsu, jo turpināju urbt Lielupes ledu kā caur gaļasmašīnu, taču, izņemot ķīšus, nekas ne man, ne kolēģim neķērās. Jau bijām aizmirsuši par klātpienācējiem, kad ieskatījos, ka vīri, tā arī vienā čupiņā sasēduši, ik pa brīdim kaut ko prātīgi izvelk. Pats jocīgākais bija tas, ka iekrita acīs viņu makšķerītes auklas garums. Labi zināju, ka upes vidū ir aptuveni piecu metru dziļums, bet šie, labākajā gadījumā, strādāja ar pusotru metru auklas. Metu kaunu pie malas un gāju prasīt, kas notiek. Izrādās, asaris ir pacēlies pie ledus vāka un lasa no tā apakšējās malas jebkādas sīkas radības.Tas pats notika arī šogad Engurē. Kad visi bijām jau nomocījušies, motili kratot un bļitkas raustot, pavisam nejauši vienam aukla aizķērās aiz ledus un bļitka palika aptuveni 30 centimetru dziļumā. Uzreiz bija cope, un pašam par pārsteigumu uz ledus spārdījās kārtīgs pannas asaris. Nu skola bija rokā. Atlikušajās stundās pievilkām kastes pilnas. Visi asari atradās aptuveni desmit centimetru zem ledus vāka. Tā teikt – mūžu dzīvo, mūžu mācies. Lobes ezera monstriŠis Ogres novada ezers ir slavens ar saviem līdaku krājumiem un arī šajā ziemā devis pašlaik lielāko zemledus līdaku – virs 14 kilogramiem. Pārsvarā gan kā vasarā, tā ziemā vairāk ķeras zemmēri, tāpēc bieži viesi ezerā ir zivju inspektori. Nekāds retums nav līdakas ap diviem trim kilogramiem. Elementārākais to ķeršanas variants ir ūdas, kas ir atļautas ne vairāk kā divas uz vienu personu. Pirms jaunā gada ezers ar saviem 560 hektāriem ūdeņu pārcieta kārtīgu makšķernieku uzbraukumu, jo vienā dienā tika izsniegtas 115 licences. Lai arī vēlmes ir lielas, tomēr ezers savas zivis tik vienkārši nemaz neatdod, tāpēc ziemas aukstākajos mēnešos būs krietni vien jānourbjas, jo zivs ir mazkustīga. Tas skars ne tikai līdakas, bet arī asarus un baltās zivis.
