Ceturtdienas, 7. augusta, rītā pēc nedēļu ilgas smagas slimības 76 gadu vecumā no mums šķīrās skolotāja un rakstniece Gunta Micāne.
Kas paliek? Agrākajiem Jelgavas 1. internātskolas, Jelgavas Mūzikas vidusskolas skolēniem, kā arī audzēkņiem latviešu valodas pulciņā «Jundā» tie ir skolotājas gara dotie spārni, kas palīdz iet tālāk, arī tad, kad pašas skolotājas vairs līdzās nav. Paliek dzejoļi, skolēnu lugas, raksti un atmiņas par sarunām, kad, klausoties viņas atklāto, bagāto un cerīgo valodu, jauki pazuda laiks.
Līdzās divpadsmit grāmatām, no kurām pirmo «Grēksūdze vējam» Gunta Micāne pati izdeva 1996. gadā, viņa publicējās presē. Padomju laikos «Skolotāju Avīzē», kur varēja būt vairāk brīvdomības nekā kompartijas kontrolētajos lielajos laikrakstos. Mūža nogalē Gunta Micāne rakstīja «Zemgales Ziņām». Turklāt drosmīgi, nebaidoties no dažiem stulbiem interneta komentāriem, arī «blogoja» «Ziņu» portālā, ko lasīja latvieši, kuri mīl dzimteni, dzīvojot svešumā.
Domāju, ka Guntai Micānei aiziešana mūžībā nebija negaidīta. Pēdējos gados viņa mierīgi sakārtoja domas, pārcilāja un papildinātus nodrukāja savus labākos rakstus par latviešu literatūras dižgariem Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni.
Kad 2013. gadā iznāca viņas pēdējā grāmata «Prieka pilna sirds», dzejolīši mazākumtautību bērniem, kuri mācās latviešu valodu, skolotāja intervijā «Ziņām», kā pieliekot punktu, teica: «Tas pagaidām viss.»
Mēs jau nezinām, kā būs tajā aizsaules turpinājumā. Un pirms laika to nemaz nevajag zināt. ◆
Redakcijas vārdā izsakot līdzjūtību Guntas Micānes ģimenei,
Gaitis Grūtups
