Kārtējais šaha gājiens ar pievienotās vērtības nodokļa likmes maiņu atkal spilgti ilustrē, ka preču un pakalpojumu tirgotāji par sevi ir augstākās domās nekā par pircējiem, kas ir viņu biznesa pamats. Kafejnīcā dienišķās kotletes piektdien maksāja tieši tikpat, cik vakar. Akciju precēm veikalos izkrāšņoto atlaižu lielie cipari 30. jūnijā bija tieši tādi paši kā 1. jūlijā. Frizieris par matu apšņikāšanu neprasa par dažiem santīmiem mazāk,un kino biļete šodien ir tikpat vērtīga kā sestdien. Piemērus var uzskaitīt vēl un vēl, turklāt daži uzņēmēji zīmīgo 1. jūliju, kad valsts beidzot paveikusi kripatiņu nodokļu sloga mazināšanai, nekaunībā pat pārspējuši paši sevi, tieši pieliekot pie preces cenas. Gan jau glupais pircējs tajā cenu un nodokļu murgā nepamanīs! Taču pamana gan un, aizvērdams maciņu, atstāj tajā arī rūgto pēcgaršu par «iepirkšanos». Tikai daži veikalnieki, kas iepriekš lielā pulkā skaļi solījās mazināt cenas, tikpat kvēli pasaka savam pircējam, ka nodokļa procentpunkta kritums tiešām nācis par labu klientam. Liela daļa uzņēmēju klusi paberzē ķepas, jo varēs audzēt savu peļņu. Valstij tagad vajadzētu aši izrevidēt, kuri tirgotāji, slēpjoties aiz nevaļas, speciālistu trūkuma un citām maskām, arvien pamanās turēt 22 procentu likmi. Taču kontrolieri nevar aiztaustīties līdz netveramajam ētiskas dabas jautājumam, kādēļ daudzi tirgotāji savu rijību tomēr uzskata par prioritāti. Droši vien vai katrs, skatoties veikalu plauktos citās Eiropas valstīs, izbrīnā jautā, kāpēc tur tieši tādas pašas preces maksā mazāk nekā Latvijā. Tikko kāds vāciešu pāris, kas apceļo Latviju, bija šokā, ka, piemēram, veikalā «Drogas» preces akcijas laikā maksā par puslatu vairāk un vēl dārgāk nekā viņu zemē bez atlaides. Nē, tie nav lieli atvešanas izdevumi, telpu nomas vai komunālo pakalpojumu maksa. Un diez vai pārdevēju algas mūsu zemē varētu kaut cik līdzināties citām valstīm. Iemesla nosaukums ir rijība. Bet valsts, kas saņem mazāk, un pircējs, kas maksā tikpat vai vairāk, paliek muļķa lomā.
