Uzteicama A.Šmuldera drosme spilgti krāsaino digitālo fotogrāfiju laikā iznākt ar melnbaltām un vēl ģimenes bildēm, par kurām cunftīgi fotogrāfi mēdz vīpsnāt, ka tām vieta ir tikai ģimenes albumā. Taču kāds gudrais teicis, ka visi žanri ir labi, izņemot garlaicīgo.Nereti, pāršķirstot vecus albumus, esam sajūsmā, cik neliekuļoti tieši melnbaltās bildes spēj vēstīt par laiku, lietām un cilvēkiem. Tās liekas emocionāli dziļāk uzlādētas par krāsainajām. Atšķirība ir kā starp operu un opereti, kur arī abās jomās nav liegts sasniegt pilnību.A.Šmuldera ģimenes fotogrāfijām piemīt nenoliedzama kultūrvēsturiska vērtība, bet pati izstāde rosina uz apcerīgām pārdomām. Vispirms jau par to, ka ģimenes bildes kā tādas pelnījušas nopietnāku uzmanību. Lielākais fotogrāfiju vairums ir tieši ģimenes bildes. Otrais jautājums – ar ko atšķiras ģimenes albums no šo bilžu izstādes. Manuprāt, izstādītajām fotogrāfijām jāspēj uzrunāt arī svešu skatītāju. Treškārt, izstādei vēlama sava «dramaturģija» bilžu izkārtojumā un savstarpēja iedarbē.A.Šmuldera izstāde it kā monotonā valodā vēsta par cilvēku ikdienu un notikumiem. Visas bildes ir tehniski vienlīdz nevainojamas un kompozicionāli izsvērtas. Taču izstāde tomēr vairāk atgādina albumu. Tā neapšaubāmi iegūtu, ja būtu veikta nopietnāka darbu atlase. Arī ģimenes fotogrāfijas iespējams padarīt interesantākas ar lielāku dažādību to izpildes tehnikā, gaismās un kompozīcijā. Tas ļautu arī ieviest saistošāku darbu izkārtojumu. Apceres vērts ir jautājums, vai vienmēr fotoaparāta objektīvam jābūt tik «pļāpīgam», detalizējot asuma dziļumā fonu. Varbūt ģimenes bildēm tas ir svarīgi kā vides dokumentam. Manuprāt, atbilde nav viennozīmīga, to nosaka katras fotogrāfijas saturs, autora iecere. Arī šajā ziņā lielāka dažādība izstādei nāktu tikai par labu.
