Šāds nosaukums varētu būt stāstam par kādreizējā kinoteātra pri(h)vatizācijas gaitu. Labais stils jau prasot pieticīgajiem un labdariem savus cēlos darbus paveikt klusībā, par tiem neklaigājot presē un iztiekot bez liekas uzmanības. Treknie gadi vēl nebija sākušies, kad par Jelgavas saimnieku kļuva Andris Rāviņš, kura saimniekošanai nākampavasar gaidāma desmit gadu jubileja. Strādāšanu jelgavnieku labā viņš sāka ar vērienu, veiksmīgi atsvabinot pašvaldību no ievērojamiem zemesgabaliem. Tā drīz vien tika likvidēti tā dēvētie kurjatņiki blakus Domei, privatizēta pamestā kinoteātra ēka un zeme, nopirktas un apbūvēšanai atdotas ievērojamas platības Rīgas ielas malā. Šos un daudzus citus darījumus gan raksturojis apbrīnojams dāsnums un pieticība, jo privatizācijai nodotās zemes diezgan lielas, bet par tām prasītā nauda – gaužām maza. Turklāt ar šo Domes vadītāja laipnību aplaimoti vien daži uzņēmīgi jelgavnieki, tostarp Imants Kanaška, kurš gluži kā mesija apņēmās sakārtot glītu zemesgabalu un uz tā esošo būvi Pasta ielā, lai atjaunotu tajā kultūras dzīvi. Tagad viņš taisnojas, ka neviens cits tādu nastu uzņemties negribēja, tāpēc varam būt pazemīgi laimīgi, jo kādam tomēr rūpējusi Jelgavas sakoptība un attīstība. Trekno gadu dzīres ar milzīgām nekustamo īpašumu cenām gan nāca mazliet vēlāk – laikā, kad vairums brīvo zemju jau bija nonākušas šo labdaru rokās. Taču negribētos piekrist apgalvojumam, ka līdz pat šai dienai neviens cits nebūtu vēlējies dabūt īpašumā vērtīgu zemi pilsētas centrā, kur attīstīt uzņēmējdarbību. Gluži otrādi – piemēram, vecais kinoteātris bijis tik iekārojams, ka I.Kanaška to pat iegādājās no pašam piederošās firmas, bet pēc tam daudzkārt dārgāk pārdeva tai atpakaļ. Rainis varbūt teiktu – bagāti viņi, bet mīkstām sirdīm… Vēl tikai jāatrod, kura rokās ielikt nēzdodziņu.
