Par karatē izlases trenera darbu Malaizijā stāsta jelgavnieks Andris Vasiļjevs
Tieši tagad, kad Malaizijas vārds nenozūd no pasaules ziņu aģentūru lentēm, Latvijā uz dažām dienām ieradies šīs valsts karatē izlases galvenais treneris jelgavnieks Andris Vasiļjevs. Vai nebija bailīgāks lidojums? – ar joprojām meklēto «Malaisya Airlines» lidmašīnu šķietami saistītais jautājums vēl knapi uz mēles, kad sarunbiedrs jau atbild: «Nē, mēs uz Eiropu atlidojām dažas dienas iepriekš un par notikušo uzzinājām CNN ziņās jau Amsterdamā. Malaiziešiem tā tiešām ir liela traģēdija, visi vienojas lūgšanās, arī kritizē un tur aizdomās valdību par it kā faktu slēpšanu un to, ka pirmās divas dienas meklēja paši, neiesaistot starptautiskus spēkus.»
– Cik ilgs bija lidojums no Malaizijas uz Eiropu, un kāds karatistiem mērķis?
Līdz Holandei, kur sākās mūsu plānotā Eiropas tūre, lidojām gandrīz 13 stundu. Pēc tam bija pasaules kausa sacensības Slovākijā un noslēgumā iecerēta treniņnometne Ukrainā, taču Krimas notikumi lika plānus mainīt, un komanda no Slovākijas atgriezās Kualalumpurā.
– Kā gāja sacensībās?
Premjerlīgā viens puisis par bronzu pamatlaikā nocīnījās neizšķirti, bet papildlaikā tiesneši uzvaru atdeva konkurentam no Ukrainas. Pasaules kausā viena zelta un trīs sudraba medaļas, arī viena bronza. Iepriekš Dienvidaustrumāzijas spēlēs, kur 11 valstu konkurencē Malaizijai ir svarīgi sevi parādīt, komanda izcīnīja septiņas zelta medaļas, atstājot aiz sevis daudz lielāko Indonēziju, bet galvenais starts būs oktobrī Āzijas spēlēs, kas šajā kontinentā nozīmīguma ziņā ieņem vietu tūlīt aiz olimpiādes.
– Cik cilvēku dzīvo Malaizijā?
28 miljoni, Āzijai tas nav daudz. Indonēzijā ir ap 300 miljonu.
– Karatē laikam valstī īpaši iecienīts, ja jau aicina ārzemju treneri?
Sports Malaizijā ir valsts līdzekļu ļoti atbalstīts, un ārvalstnieki trenē arī citu sporta veidu izlases. Nacionālajā sporta bāzē, kur notiek visu valsts izlašu un arī mūsu treniņi, piemēram, darbojas Austrālijas peldēšanas akadēmija, arī peldētāju izlases treneris ir austrālietis. Vingrotājus trenē olimpiskais medaļnieks no Ķīnas. Mums kaimiņos dzīvo treneris no Krievijas.
– Vai sporta panākumi attaisno ieguldītos līdzekļus?
Malaizija ir valsts ar bagātīgiem dabas resursiem, izdevīgu ģeogrāfisko novietojumu, līdzekļus ienes arī ražošana un lielu tiesu tūrisms. Tāpēc var atļauties arī tērēt un tostarp sportam. Karatē attīstībai, piemēram, ir pusmiljons eiro federācijas budžetā un tad vēl arī savs budžets izlases komandai. Londonā, šķiet, malaiziešiem bija sudrabs badmintonā un bronzas medaļa daiļlēkšanā. Ar vieglatlētiku pagrūtāk, jo ķermeņa uzbūve turieniešiem nav tik atlētiska. Toties cīņas sporta veidi, arī karatē, ir uz pozitīvas nots.
– Kā ir trenēt atšķirīgas mentalitātes cilvēkus? Vai biji tam gatavs?
Mentalitāte tiešām ir cita, un šejienes prakse tiešā veidā pie viņiem neder. Kā jau tropu joslas cilvēkiem – ja viss dzīvē labi, tad negribas saspringt. Tas nav viņu kultūrā. Acīmredzot, lai piešķirtu papildu motivāciju augstas klases sportam, arī tiek aicināti ārvalstu treneri. Protams, viņiem tāpat respekts ir jāiegūst ar darbu un personīgo piemēru, kas Āzijā ir ļoti svarīgi un kam es biju teorētiski un arī fiziski gatavojies. Sākumā krosa treniņos biju visiem priekšā, jo pirms prombraukšanas pusgadu skrēju pa 150 kilometriem mēnesī. Vēlāk jau varēju teikt: jūs esat tie izlases sportisti, un jums jābūt labākiem.
– Esi stingrs treneris?
Esmu prasīgs. Protams, katrs no izlases kodola 10 sportistiem ir personība, kas prasa atšķirīgu pieeju, bet arī kopīgie noteikumi ir gana stingri. Tā par rīta treniņa kavējumu nācās pat ieviest maksu, un kopš tā laika vairs mums ielās sastrēgumu nav, auto riepas gaisu neizlaiž un radi nav steidzami kaut kur jāved. Uz paklāja bija nepieciešams pārvarēt arī kultūrā balstīto vecākā sāncenša respektēšanas problēmu: kā es viņam sitīšu? Tā teikt, Āzijas domāšana jāapvieno ar Eiropas pieeju.
– Kā ir būt ārzemniekam ārpus sporta, sabiedrībā? Vai Malaizija ir dzīvošanai droša valsts?
Manuprāt, viena no Āzijas drošākajām valstīm. Dzīvojam mēs sportistiem domātā un apsargātā teritorijā, taču brīvajā laikā ir bijusi iespēja arī izbraukāt valsti, visur sastopoties ar draudzīgu attieksmi. Cieņa pret vecākiem, laipnība, reliģijā balstītas tradīcijas, kurās nav populāra nakts dzīve vai apreibināšanās. Neesmu dzirdējis kaut ko tādu kā lamāšanās. Trenera darbā pietiek mazliet paaugstināt toni, un tas jau ir spēcīgs signāls.
– Kā dēls iejuties jaunā dzīvē un skolā? Vai nodarbojas ar sportu?
Dēls iet starptautiskas privātskolas piektajā klasē un mācās angļu valodā. Tur viņiem izveidojusies sava draugu vide, atzīmes – stabili virs vidējā. Sporto skolā, apmeklē peldēšanas treniņus, bet brīvajā laikā viņš aizrāvies ar futbolu, zina visus čempionlīgas rezultātus un spēlētājus. Skola un treniņi ir maksas, taču esam nolēmuši visu, ko varētu varbūt iekrāt, ieguldīt izglītībā.
– Uz cik ilgu laiku ir tavi Malaizijas plāni?
Divu gadu līgums beidzas šogad, bet redzu, ka pēc rezultātiem gan no Sporta komitejas, gan federācijas ir liela interese par turpmāko sadarbību. Ja nosacījumi būs pieņemami, arī man gribētos to turpināt. ◆
