21. novembrī apritēja 80 gadu kopš Jelgava tika atbrīvota no Bermonta karaspēka.
21. novembrī apritēja 80 gadu kopš Jelgava tika atbrīvota no Bermonta karaspēka. Šī diena ir piemiņas datums, kad pilsēta tika brīva. Diemžēl man šķiet, ka pašus jelgavniekus tas maz interesē. Tikai daži simti bija atnākuši pie atbrīvotāju pieminekļa. Īsu uzrunu mirklis, un piemiņas brīdis bija beidzies. Vai sanākušie nebija pelnījuši ko vairāk?
Bet tikai pie pieminekļa varēja uzzināt, ka no stacijas aties transports uz Meža kapiem, kur dus par pilsētas brīvību kritušie. Lielajā autobusā pat puse sēdvietu netika aizņemta…
Kad sēru mītiņš bija beidzies, pa vārtiem ienāca karavīri, lai atdotu godu kritušajiem brīvības cīnītājiem, bet civilie jau klīda kur kurais.
Pie autobusa dzirdēju repliku: «Padomju laikos vismaz organizēt prata…»
Mani uztrauc arī tas, ka šajos pasākumos neredzēja ne skolu jaunatni, ne studentus. Kā ir ar viņu patriotisko audzināšanu? Ar vēstures mācīšanu? Kādēļ mūsos ir tāds apsīkums? Varbūt tad, ja kapos vai pie pieminekļa solītu uguņošanu kā Zīgerists, tauta nāktu?
Kāpēc vecie cilvēki ir pazaudējuši saikni ar jaunatni, kāpēc neprot sarunāties vienā mēlē? Vai mūs šķir komunisma ideoloģija? Kāpēc tas tā? Kā pietrūkst?
Guntars Bullis, politiski represētais
