«Es vienkārši gribu, lai cilvēki iesaistās. Sēdēt, raudāt, bet nerīkoties – arī tā ir vienaldzība. Latvija ir pārāk maza, lai zaudētu bērnus, kas palikuši bez vecāku aprūpes. Kas ar viņiem pēc tam būs?» norūpējusies no Īrijas atvaļinājumā atbraukusī jelgavniece Ruta Ana, aicinot visus labas gribas cilvēkus pievērst lielāku uzmanību sociālo aprūpes centru mazajiem iemītniekiem. Arī pašas iestādes priecātos, ja būtu vairāk tādu, kas gatavi ziedot ne tikai mantas, bet arī savu laiku un enerģiju.
Dienā, kad Elejas Bērnu un ģimeņu atbalsta centrā viesojas «Ziņas», Ruta mazajiem atvedusi konfektes un cepumus. «Es jau nevarēju braukt tukšām rokām,» viņa teic, palīdzēdama mazajiem pirkstiņiem tikt galā ar «nepaklausīgajiem» papīrīšiem. Taču ne jau saldumi ir galvenais, kāpēc Ruta braukusi un mazie tā priecājas. Viešņa ir gatava visus apmīļot, aprunāties, izrāpoties pa grīdu, kopā pasmieties un arī paraudāt.Gandarījums garantētsIespēja apciemot bez vecāku aprūpes palikušos bērnus Elejā R.Anai ir šīs vasaras ilgi briedušais atklājums. «Man jau sen bija tāda vēlēšanās aizbraukt pie bērniem. Neesmu no tiem, kas stāv malā un raud pie televizora ekrāna, cik viss ir smagi, bet cenšas rīkoties. Tāpēc paldies draudzenei, kas mani te atveda. Man palika tik viegli!» pēc vizītes teic svešumā aizbraukusī jelgavniece, kaļot plānus, kā turpināt sadarbību ar Elejas Bērnu un ģimeņu atbalsta centru. Ar draugiem viņa jau sarunājusi boulinga spēli, bet Īrijā, kur Ruta dzīvo desmit gadu un auklē bērnus, mazajiem elejniekiem tiks gādāti apģērbi un apavi, rūpēti saldumi un citas mantas. Tomēr viņa saprot, ka tas nevar atsvērt cilvēka fizisku klātbūtni. Tāpēc R.Ana mudina visus, kam iespējams, iesaistīties «emocionālajā labdarībā», kas pretī sola daudz prieka un gandarījuma.Vietējo sapratne un līdzdarbība«Priecājamies, ka Ruta nav pirmā un vienīgā, kas gatava bērniem ziedot savu laiku un materiālās lietas. Mums ir pieredze arī ar citiem, piemēram, kādu kristīgu organizāciju, kas te brauc rotaļāties un ciemoties. Mums ir līdzekļi, lai nodrošinātu bērnu pamatvajadzības, bet komunikācijas, pieredzes un pasaules uzskata apmaiņas bieži vien pietrūkst. Astoņiem deviņiem bērniem parasti ir tikai viens pieaugušais, ar ko kontaktēties. Tāpēc esam atvērti un aicinām īpaši elejniekus nojaukt visas barjeras, palīdzēt un draudzēties ar mums,» situāciju raksturo jaunizveidotā Jelgavas novada Sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra, kurā iekļauts arī Elejas Bērnu un ģimeņu atbalsta centrs, vadītāja Inese Janševica.Viņa gan atzīst, ka draudzība varētu arī viegli neizdoties, jo mazo iemītnieku «sociālas portrets» ir smags. Bērni bijuši noraidīti un pamesti, tas atstājis dziļas rētas mazajās dvēselītēs. Tāpēc nav brīnums, ka viņos mīt arī daudz dusmu un agresijas, ko ievērojuši un par ko centram pārmet vietējie iedzīvotāji. Taču tā vietā būtu nepieciešama lielāka vietējo sapratne un līdzdarbība, norāda I.Janševica.Prieks par viesģimenēmElejas Bērnu un ģimeņu atbalsta centra vadītāja Nellija Veinberga stāsta, ka patlaban iestādē mitinās 60 bērnu vecumā no pusotra līdz 18 gadiem. Desmit no viņiem dota iespēja apgūt sadzīves iemaņas jaunizveidotajā «Jauniešu mājā». Visbiežāk namiņā, kā to dēvē vadītāja, var sastapt pirmsskolas vecuma bērnus (15). Tikai 12 (lielākoties pusaudži) ir juridiski brīvi adopcijai. Divu gadu laikā pastāvīgu ģimeni (turklāt Latvijā) sev atraduši vien divi Elejas Bērnu un ģimeņu atbalsta centra iemītnieki. «Jūnija beigās namiņā bija 74 bērni. Tas nozīmē, ka vasarā daudzi aizgājuši uz audžuģimenēm, viesģimenēm, kā arī atgriezušies savās mājās. Prieks, ka novadā audžuģimeņu kļūst aizvien vairāk. Tās ar mums cītīgi sadarbojas – brauc ciemoties, sapazīties. Arī ar viesģimenēm izveidojusies veiksmīga sadarbība. Mums tādas ir tikai piecas, bet ļoti pieķērušās bērniem,» vērtē N.Veinberga. Viņa atgādina, ka likums paredz nodrošināt bērniem līdzi «pusdienas naudu» un neprasa nekādas juridiskas saistības. Nepieciešama vien uzņēmība, laba griba un atbildība ģimenei pieejamā laikā parādīt, kā veidot veiksmīgu dzīvi ārpus institūcijas sienām.Meklē krustvecākusLai stiprinātu šo brīvo sabiedrības un bez vecāku gādības palikušo bērnu sadarbības formu, Jelgavas novada Sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs nācis klajā ar iniciatīvu atrast bērniem oficiālus krustvecākus. I.Janševica stāsta, ka patlaban uzrunāti luterāņu, katoļu un pareizticīgo baznīcu pārstāvji. Paredzēts organizēt svētdienas skolas nodarbības, un, ja viss labi veiksies, kristības varētu notikt ap Ziemassvētkiem, kad iestāde svin 20 gadu jubileju.«Mums, latviešiem, ir tradīcija kristīt mazus bērnus. To darām savās ģimenēs, bet – kā tad paliek ar šiem bērniem? Mājās neviens to viņiem nav piedāvājis, skolā arī ticības mācību nemāca, un mums nav tādas prakses vest bērnus uz baznīcu. Tāpēc gribam piedāvāt viņiem nokristīties,» skaidro I.Janševica, piebilstot, ka ar varu nevienam nekas netiks uzspiests, kā arī būs prasīta juridiski nebrīvo bērnu vecāku atļauja. Taču galvenais mērķis tomēr ir piesaistīt novada iedzīvotājus, kas atbildīgi un ilgtermiņā uzņemtos ne tikai fiziskas, bet arī morālas rūpes par saviem krustbērniem. Ja kāds nolēmis spert šo soli, viņš aicināts pieteikties Elejas Bērnu un ģimeņu atbalsta centrā.
